Mans Jezus man uzņēmis! [337]
Mans Jezus uzņem grēc’niekus, Tos, kas apgrūtināti,
Tos plikus, kailus, nabagus, Kas ir apbēdināti,
Kas savas dvēs’les vājibu Un baušļu lāstu grūtumu
Sajūt un elles briesmas.
Tos pašus uzņem Pestitajs, Kam grēki sirdī riebjās,
Tiem viņš ir bēdu remdetajs, Pēc tiem ta rokas stiepjās.
Viņš atver sirdi žēligu Un maksa viņu parādu; –
Viņš grēciniekus uzņem.
To mīlestiba dzinusi No debess zemē nokāpt;
Tā sirds ir viņu spiedusi Par lāstu tapt un izglābt
Tos grēku dēļ nolādetus, Atstātus un pazudušus;
Viņš nāvi par tiem cietis.
Viņš savu pašu dzīvibu Ir krusta nāvē devis
Par grēku nomaksāšanu, Netaupidams pats sevis.
Tā viņš ir Dieva taisnību Piepildijis ar pilnibu
Un uzņem grēciniekus.
Kas grēku dēļ izbaiļojās, Lai steidzas Jezus rokās;
Viņš atrod tur izglābšanas Pat visu-grūtās mokās.
Tas ņems no viņa muguras To nastu, to atsavabinās
No grūta grēku jūga.
Tas svētais Gars dod liecibu, Ka grēki ir piedoti;
Kam viņš dod Kristus taisnību, Tos Tēvs ar vairs nesodi.
Viņš uzņem tos par savējiem, Par bērniem un līdzmantiniekiem
Pie Dieva valsts un goda.
Kā bērni tie ar drošibu Pie Tēva allaž tverās
Un Jezum ar uzticibu No visas sirds piederās;
Tas paliek viņiem Pestitajs, Izglābejs tiem un galvotajs,
Tie viņa loceklīši.
Ak cilvēks, kaut tu varetu Tā Kunga sirdi redzēt!
Viņš iemīle to grēc’nieku, Kā brūtgans to grib precēt.
Un lai tas ar vēl apmaldās, Vaj jau par grēkiem noraudās, –
Viņš pēc ta izstiepj rokas.
Redz, kā viņš pie sev žēligi Tos muitiniekus saucis
Un kā Caķeu laipnīgi Ar mīlibu apraudzijs,
Kā Madaļai, kas raudaja, Viņš asaras noslaucija,
Tāpēc ka mīlējusi.
Redz, kā viņš ir uzskatījis To Pēteri, kas kritis.
To Jezus nevien darijis, Kad viņš vēl šeitan mitis,
Viņš allažiņ ir pacietigs, It žēligs, mīligs, labpratigs,
Tos grēciniekus uzņemt.
Ak grēcinieki, nāciet nu Jūs ļoti noskumuši!
Viņš nenostumj ne pēdigu No tiem, kas pieskrējuši.
Vaj tu tad gribi bojā iet, Vaj pašā elles-bedrē skriet?
Redz, – Pestitajs vēl dzīvo!
Nāc, nāc, kaut bēdigs, nolocīts, Nāc kā vien proti atskriet!
Kaut tu ar būtu nospaidīts, Tik rāpu prātu atiet!
Ak uzskat rokas izstieptas, Priekš tevis laipni atvērtas;-
Viņš tevim preti steidzās!
Ak grēcinieks, apdoma tu, Ka viņš tev pakaļ gājis
Tev meklēdams ar lūgšanu, Nekad tev nav atstājis.
Bet tu tam griezis muguru Un gājis uz pazušanu
It kā pārgalvigs bērniņš.
Nesaki vis: es grēkojis Un visai daudz un grūti,
Un Dieva mantas tērējis, Kas palīgu vēl sūtīs?
Nāc vien iekš īstas ticibas Pie Jezus; tur piedošanas
Ir daudz un žēlošanas.
Jo kad tu vien no visa prāt’ No grēkiem grib’ atstāties,
Tad viņš tev grib atsvabināt Un tev liks labi klāties.
Kad cits vairs nevar palīdzēt, Iekš nāves bēdām klāt-stāvēt,
Tad viņš vien būs tavs palīgs.
Nesaki ar: man laika gan, Vēl baudīš priekus gardus;
Dievs šodien vēl neaizslēgs man Tos žēlastības vārtus.
Ne! kad vien sauc, tad klausi tu Un saņem drīz to palīgu! –
Nekavejies vēl ilgak!
Jo kad tu nabags aizmirsti Pie pasauligiem priekiem
To žēlastibas brītiņu Ar pasaul’s biedriniekiem,
Tad tev tas labums pazudīs, Un tu to vairs neredzēs’ vis:
Kas tad tev būs, ak nabags?
Ak Jezus, žēlo grēc’nieku, Mūs visus velc pie sevis;
Dod atstāt pasauls draudzibu Un aizliegt pašu sevi!
Lai visi pie tev noskrienam Un žēlastibu meklejam;
Neviens lai neiet bojā!
Ak rād mums iekš sidsmocibām Tās asiņainās rētas;
Un kad pie sevis sjūtam Vēl trūkumu un bēdas,
Tad lai mēs steidzamies pie tev, Ka ikviens sacīt var pie sev:
Mans Jezus man uzņēmis!
Ak dvēseles liels Pestitajs, Tu draugs tiem grēciniekiem,
Tu mūsu bēdu remdetajs, Es teicu tev ar priekiem!
Par tavu dārgu glābšanu Es tevim godu nodomu
Un slavu mūžam. Amen!
[147. 24.]
Ieskaties