Mans Dievs kā tēvs man apgādās [442]

Es esmu savu sird’ un prātu Iekš Dieva prāta nodevis,
Vaj viņš tad mani nu atstātu? Es dzīvoju neizmisis.
Ši ticiba man drošina: Dievs kā viens tēvs man apgāda.

Gan daža trūciba piespiežās; Pēc ka še dzenos, tas izirst,
Ir nakts ar bēdām man atgriežās Un asaras pār vaigu birst;
Bet man šī lieta mierina: Dievs kā viens tēvs man apgāda.

Dievs manim krustu ir nolicis Un citam mīligs parādās,-
No vaimanām es jau apnicis, Nedz miers pie manim piestājās;
Bet tas man tak iepriecina: Dievs kā viens tēvs man apgāda.

Bez palīga viņš negrib pamest, Jo tēva-sirds to vis nedar’,-
Dievs palīdz manim nastu panest, Ka atkal priecaties es var’;
To viņa vārds apliecina: Dievs kā viens tēvs man apgāda.

Es pats ar to negribu kauties, Ka mans prāts daudzreiz nenotiek,
Es vienīgi tam gribu ļauties, Kas labi visu man noliek;
Man ir, kas prātu stiprina: Dievs kā viens tēvs man apgāda.

Un nu, kapēc lai bailēs krītu? Pats Dievs tās rūpes uz sev ņems.
Ja šodien nenāk, tad nāks rītu, Ko viņš par labu man nolems.
Es turos tādā ticībā: Dievs kā viens tēvs man apgāda.

Lai sirds tad Dievam vien padodās, Viņš lielā mierā stiprinās;
Mans prāts lai viņa ceļos rodās. Cik reiz viņš man pats skumdinās,
Es saukšu iekš paciešanas: Mans Dievs kā tēvs man apgādās.