Luterāņi vēl aizvien nolādēti, bet pagāni – atpestīti un svēti

Romas baznīca vēl joprojām krasi nostājās pret mācību par attaisnošanu vienīgi ticībā, lai izceltu un apstiprinātu savu maldu mācību par labo darbu nozīmi pestīšanā. Romas teoloģiskā retorika par šo visbūtiskāko mācības jautājumu šodien ir kļuvusi izsmalcināta un nemācīto ļaužu ausīm vairs neskan tik uzkrītoši bezdievīgi.

Tomēr nākas atzīt, ka šajā jautājumā viņi nav ne cik piekāpušies evaņģēliskajiem, bet tieši otrādi – ir turpinājuši savu reiz iesākto virzību. Mūsdienās tas ir ieguvis pavisam negaidītu un radikālu pavērsienu Romas baznīcas mācībā. Luters un viņa mācībai uzticīgie luterāņi vēl aizvien nolādēti, bet pagāni – atpestīti un svēti! Sakarā ar daudzajiem lāstiem, ko Romas baznīca vērš pret luterisko mācību, īpaši pret mācību par attaisnošanu ticībā, būtu izceļams vēl kāds tagadnes salīdzinājums ar Lutera laikiem. Lutera laikā evaņģēliskie teologi norādīja, ka Romas mācība par pestīšanu ar labajiem darbiem ir pagāniska vai vismaz radniecīga pagāniskajām reliģijām. Tolaik Romas teologi to noliedza. Bet mūsdienās paši Romas teologi, īpaši pēdējie pāvesti, ir pasludinājuši, ka visās reliģijās – arī pagāniskajās – ir rodama pestīšana. Otrā Vatikāna koncila dogmatiskajā konstitūcijā par Baznīcu Lumen gentium tiek apgalvots, ka

“tie, kas bez pašu vainas, nepazīdami Kristus Evaņģēliju un Viņa Baznīcu, tomēr ar šķīstu sirdi meklē Dievu un dievišķās žēlastības ietekmē cenšas pildīt Viņa gribu*, ko tie uzzina no savas sirdsapziņas balss, var iemantot mūžīgo pestīšanu.“

Kur gan lai grēcinieki bez Kristus Evaņģēlija un baznīcas iegūst šķīstu sirdi un spēju pildīt Dieva gribu?! Koncila izteikums gan rada teoloģiskas dabas problēmu: kā šo apgalvojumu saskaņot ar tradicionālo Romas baznīcas teoloģiju, ka dvēseļu pestīšana ir nesaraujami saistīta ar Romas baznīcu? Šīs grūtības apzinās arī pati Roma. Ticības kongregācijas dogmatiskajā deklarācijā Dominus Iesus mēs lasām:

“Attiecībā uz veidu, kādā Dieva glābjošā žēlastība, kas caur Kristu Svētajā Garā vienmēr tiek dāvāta un noslēpumainā veidā saistās ar Baznīcu, sasniedz individuālos nekristiešus, Otrais Vatikāna koncils tikai konstatē, ka Dievs to dāvā “Viņam zināmā ceļā” (Ad gentes, 7). Teoloģija strādā pie šī temata padziļināšanas. Šis teoloģiskais darbs ir jāiedrošina, jo tas neapšaubāmi ir noderīgs, lai arvien labāk saprastu Dieva glābšanas plānus un to īstenošanas ceļus.”

Un šķiet, ka Romai to nemaz nebūs grūti izdarīt, jo tādā vai citādā veidā tā vienmēr ir mācījusi pestīšanu ar darbiem, tāpēc attiecināt labo darbu pestījošo spēku uz nekristiešu “labajiem darbiem” tai arī nekādā ziņā nebūs grūti. Kāpēc šī Romas gluži jaunā mācība mums būtu īpaši jāņem vērā? Ja skaidrais Evaņģēlijs vēl arvien oficiālajā Romas katoļu Baznīcā tiek nolādēts (un iepriekš minētos lāstus neviens pat negrasās atcelt), bet visu nekristīgo reliģiju piederīgo un pat neticīgo un ateistu darbi bez Evaņģēlija, ticības un patiesās Dieva atziņas tiek saukti par pestījošiem, tas nozīmē, ka Romas baznīcas oficiālā mācība nu jau pavisam atklāti nostājusies pagāniskās pasaules pusē; tā ir acīmredzama atkrišana no kristietības pagānismā. “Jo,” − kā raksta apustulis Pāvils – “ja bauslībā [t.i. labajos darbos] ir taisnība, tad Kristus velti ir miris.” (Gal 2:21) Tas, uz ko Luters savulaik norādīja, “mezdams pār vienu kārti” visus, kas paļaujas uz bauslības jeb miesas darbiem − pagānus, jūdus, turkus [t.i., islāma ticīgos] un pāvestiešus −, un pret ko viņš ar visiem spēkiem ir cīnījies savas dzīves laikā, ir tik spilgti izpaudies mūsdienu Romas katoļu baznīcas mācībā!

* – darīt labos darbu

[Pārpublicēts no laikraksta Svētdienas Rīts]