Lūgšana divdesmitajā svētdienā pēc svētās Trijādības svētkiem

Žēlīgais un taisnais Dievs, mūsu vislielākā laime ir saņemt tavu žēlastību, un lielākā nelaime ir lielākie grēki – tavas žēlastības izsmiešana. Kas ir cilvēks, ak Dievs, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu cel tik augstā godā?

Ak, žēlīgais Dievs, liela ir tava žēlastība, ka Tu gribi ar mums sadraudzēties kā līgavainis ar līgavu. Tu gan aicini mūs pie sevis. Kaut tikai mēs būtu nācēji.

Cits ar šīs pasaules dzīvošanu un iemīlot šīs pasaules lietas aizmirst un nicina tavu Debess godu. Cits ar viltību un varu grib ielauzties tavā godībā, un neapdomā, ka Tu esi Visuvarenais.

Zem tavas rokas mums vai jālūzt, vai jālūzt. Ak, tāpēc tie, kas apsmej tavu žēlastību pelna lielas dusmas. Ak, Dievs, pasargi mūs, ka neturamies tev pretī.

Tavs pirmais žēlīgais vārds uz mums ir – nāciet. Labi mums, ja klausam šim vārdam. Pēdējais vārds, ko Tu sacīsi tiem, kas laikus pie tevis nenāk, būs – eita nost, nost no manis.

Tad palīdzi mums žēlīgais Dievs, ka mēs nākam iekāms ir laiks un Tu mūs aicini. Lai neviens nepaliek pasaulīgā dzīvošanā. Jo pasaule zūd. Ikviens, lai steidz glābt savu dvēseli. Modini mūs uz to jau šodien, caur tavu svēto Vārd, kā mēs tevi lūdzam svētajā lūgšanā:

Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī no ļauna. Jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen.