Lietot Dieva vārdu pēc sava prāta

“Bet es jūs, brāļi, lūdzu: panesiet šo pamācības vārdu!” [Ebr.13:22]

Kamēr vien cilvēks paliek pazemīgs un paklausīgs Dieva vārda māceklis, labprātīgi uzklausa un seko Dieva gribai un glābšanas nodomam, tikmēr Svētais Gars viņā turpina veikt labo darbu, arvien atklājot apslēpto un izlabojot aplamo. Bet bīstamais stāvoklis, kurā cilvēks neļauj sev palīdzēt, iestājas tad, kad viņš principiāli sāk noraidīt Dieva pamācību un nosodījumu un lieto Dieva vārdu pēc sava prāta, nevēlēdamies klausīties un ņemt vērā to, kas vēršas pret viņa miesu un grēku.

Te jāuzmanās, lai, pieņemot Kristu, kristietis savā sirdsapziņā nepieņemtu arī bauslības spriedumu un lāstu. Jo tie nekad nenāk kopā. Cilvēks, kas pieņēmis Kristu un kura taisnība ir vienīgi Viņā, ir brīvs no bauslības lāsta, un tā tam jāpaliek, jo citādi tas nicina un liek negodā Kristus asinis un Dieva apsolījumus.

Taču tas attiecas tikai uz mūsu stāvokli Dieva priekšā. Bet, kas attiecas uz mūsu dzīvi virs zemes, mēs nekad nebūsim saņēmuši pietiekami daudz pamudinājumu, nosodījumu un iedrošinājumu. Un tāpēc mums ir svarīgi tos uzklausīt un pēc tiem vadīties dzīvē un darbos, kamēr vien esam kristieši.

Protams, ir tādi cilvēki, kas grib būt pilnīgi brīvi savā miesā un dzīvesveidā un arī no Dieva vārda izvēlas vienīgi to, kas tiem izklausās jauki un labi, bet noraida tādus Dieva vārdus, kas nosoda un nedod miera viņu grēkiem. Viņi nelabprāt uzklausa veselīgos pamācību vārdus un uzskata tos par bauslības mācību, kas viņiem kā ticīgajiem nav saistoša. Viņi kļūst nepacietīgi, dzirdot brālīgu brīdinājumu un nosodījumu, vēršas pret to, aizstāv sevi un savus grēkus. Vēlāk viņi norimst bezdarbībā un garīgā miegā, kurā jūtas ticīgāki nekā pārējā pasaule, un vienlaikus grib būt labās attiecībās ar pasauli un ikdienas dzīvē uzvesties tai līdzīgi.

Sekodami šādam garīgumam, cilvēki iet pazušanas ceļu, ja vien ar tiem nenotiek kāds īpašs Dieva žēlastības brīnums. Jo viņi visu laiku nocietina sevi un neņem vērā Dieva vārdu, kas grib viņus labot. Tā viņi noraida vienīgo līdzekli, kas spēj tiem palīdzēt. Viņi noraida veselīgo mācību un necenšas to izpētīt rūpīgāk. Tas ir platais maldu ceļš, kas arvien ir paņēmis daudzus no tiem, kuri veiksmīgi izvairījušies no citiem maldu ceļiem, piemēram, pūliņiem darīt sevi taisnu ar bauslību. Jā, tas ir pazudinājis arī daudzus, kas tiešām bija nonākuši uz ticības ceļa, bet vēl vairāk tos, kas nekad nav tikuši īsti atgriezti.

Cik gan bieži apustuļi savulaik brīdināja no šiem diviem maldu ceļiem! Cik spēcīgi un skaļi Luters sūdzas par tiem! Viņš saka:

“Redziet, kā tagad cilvēki visur tik muļķīgi izturas pret Evaņģēliju, ka es gandrīz nezinu, vai man turpināt sludināšanu vai ne. Es jau sen būtu pārtraucis, ja nezinātu, ka tieši tāpat ir noticis arī Kristus dienās. Jo tiklīdz kāds sludina, ka pestīšana ir Dieva dāvana un netiek pelnīta ar mūsu dzīvi vai darbiem, neviens vairs negrib neko labu darīt, nedz dzīvot šķīstu dzīvi, nedz būt paklausīgs. Turklāt tiek sacīts, ka mēs aizliedzot labus darbus. Turpretī, kad kāds sludina šķīstu, klusu un noslēgtu dzīvi, tad visa pasaule tūlīt kļūst aizrautīga un ar to ceļ kāpnes debesīs. Dievs to nevarēs paciest. Protams, ka nekrietna dzīve nekam neder, bet arī godājamai dzīvei ir savas problēmas. Tiem, kas paļaujas vienīgi uz godājamu un jauku dzīvi, būtu bijis labāk, ja tie būtu nelieši, padauzas un krituši grēcinieki. Taču Dievs nevēlas, lai dzīvojam nekrietnu dzīvi. Kā tad mums jādzīvo? Tev jāpaliek uz vidusceļa, lai nenovērsies ne pa labi, ne pa kreisi, bet dzīvo klusu, jauku un dievbijīgu dzīvi pasaules priekšā. Tomēr neizcel un neuzskati to par labāku, sakot, ka ar to gribi nopelnīt debesis. Jo visa krietna un šķīsta dzīve ir jādzīvo no brīva prāta, lai neviens neteiktu: es gribu tikt izglābts viena vai otra darba dēļ. Es vēlētos sev tādus mācekļus, kas saprot kristīgas dzīves būtību, tomēr tādi mācekļi ir grūti atrodami. Jo viena daļa grib būt pārāk bezdievīgi, bet otra – pārāk svēti. Kas to spēj saprast, lai saprot. Mēs nespējam darīt neko citu, kā likt to cilvēku ausīs, un lai Dievs to ieliek arī viņu sirdīs.”