Lai neiegrimstam pārdrošībā

“Bet Tā Kunga žēlastība paliek mūžīgi mūžam dzīva tajos, kas.. Viņa derību sargā, neaizmirst Viņa baušļus un cenšas tos pildīt.” [Ps.103:17–18]

Šis teksts pauž būtisku kristieša iekšējo pārliecību: neaizmirst un pildīt Dieva baušļus. Tas pauž ticīgā nemitīgo, vaļsirdīgo sirds vēlmi – darīt Tā Kunga prātu. Kristietis bieži savā garīgajā dzīvē neko daudz nejūt un iedomājas, ka galvenais ir domāt par Dieva baušļiem un tos pildīt. Tas nozīmē izsalkumu un slāpes pēc taisnības [Mt.5:6], par ko arī Kristus runā.

Īstam kristietim viņa dzīves laikā nekad šīs slāpes un izsalkums netiek pilnīgi remdināts. Tā Kunga baušļi ar savām garīgajām prasībām, kas vēršas pret iekšējo cilvēku, vienmēr ir augstāki, nekā cilvēks spēj izpildīt. Viņš vienmēr savā garā nopūšas: “Ja vien es spētu kļūt labāks! Ja vien es varētu būt saskaņā ar Tā Kunga labo prātu!” Šī vēlēšanās un nopūta ir jaunā, atdzimušā cilvēka dzīves elpa un sirdspuksti.

Bet kas tas ir? Tas nav nekas cits kā Kristus mūsos, Dieva Gara mājošana sirdīs un mūsu līdzdaļa pie dievišķās dabas. Tas ir šķīstais Svētais Gars, kas arvien cīnās pret mūsu miesu tā, ka pat mūsu vislielāko vājību brīžos, kad krītam un aizmirstamies, mēs nekad nepaliekam savos grēkos.

Te ir teksts, kas liek mums pārbaudīt sevi. Tajā sacīts, ka nedrīkstam aizmirst baušļus un tie jāpilda. Tūkstošiem cilvēku saprot, domā un runā par Tā Kunga baušļiem, bet paši netaisās tos pildīt. Viņi bez problēmām domā un runā par labajiem darbiem un prasa tos no citiem. Viņi jo karsti iedegas par bauslību un tās skarbu sludināšanu citiem.

Taču, kas attiecas uz pašiem, tie nepakustina nastu ne ar pirksta galu, saka Kristus. Šādiem cilvēkiem Tas Kungs saka: “Ko tu daudzini Manus likumus un ņem Manu derību savā mutē, ja tu [pats] ienīsti pamācību un laid Manus vārdus pār galvu?” [Ps.50:16–17]. Šeit nepieciešama godīga un patiesa attieksme, jo Dievs neļaujas apsmieties [Gal.6:7].

Arī godīgiem kristiešiem te draud briesmas aplam izmantot mācību par savu vājumu un nespēku, jo, saņēmuši mieru un iepriecinājumu Kristū, tie vairās no grūtībām. Taču tā nevar. Jo mums vienmēr ir jādomā par Tā Kunga baušļiem un tie jāpilda, arī tad, kad Kristū esam ieguvuši pilnīgu taisnību un mieru.

Spēku, kura tev vēl nav, tu vari gūt. Tas, kas tev šķiet neiespējams, Tam Kungam ir iespējams. Kad Pāvils runā par savu vājību, viņš runā arī par Dieva spēku cilvēciskā vājumā: “Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs” [2.Kor.12:10]. – Dievs nespēkā varens parādās.

Tāpēc, kad tu esi priecīgs Dievā un pārliecināts par savu grēku piedošanu, tad paļāvīgi un nopietni cel visas savas raizes un grūtības žēlastības pilnā Pestītāja priekšā un lūdz Viņam spēku, lai ļauj tev darīt to, ko Viņš no tevis prasa. Līdz ar Augustīnu saki: “Pavēli man, Kungs, ko Tu vēlies. Bet pats arī dod to, ko pavēli. Tu zini, ak, Kungs, ka es pats neko nespēju.”

Un, pat ja tu nekad neiegūsi visu, ko šādā veidā lūdz un nekad nespēsi veikt visas labās Dieva pavēlētās lietas, tomēr arvien ir ļoti svarīgi, ka tu lūdz un domā par Tā Kunga baušļiem, un arvien piedzīvo savu vājību. Tas radīs tevī veselīgu pazemību, ko vēlas panākt Dievs, kad Viņš atstāj mūs pašu vai velna ziņā.

Pati atziņa par savu vājību un nespēku vēl nerada pazemību. Nekas nevar būt briesmīgāks kā ticīga cilvēka krišana garīgā vieglprātībā, kad viņš vairs nedomā par paklausību Tā Kunga baušļiem un līdz ar to viņa trūkumi viņu nevada pazemībā.

Pievērs uzmanību! Kad cilvēks runā par savu nespēku un trūkumiem, bet vienlaikus viņā nav nekādas nožēlas – nē, viņš pat ir apmierināts un lepns –, cik gan tas ir bēdīgs skats un cik gan nožēlojami skan šāda balss! Tas viss ceļas no slinkuma un vieglprātības. Tādēļ ir svarīgi it visās lietās domāt par Tā Kunga gribas pildīšanu.

Piemēram, ir tiesa, ka mūsu lūgšanas nav tādas, kādām tām vajadzētu būt. Savās lūgšanās mēs bieži esam aizmāršīgi, gausi un vēsi. Un taisnība, ka cilvēkam arī šādās grūtībās ir jāturpina ticēt Kristum un nav jākrīt izmisumā un neticībā.

Bet vai tas nozīmē, ka man vispār nevajadzētu apgrūtināt savu miesu ar lūgšanu? Lai Dievs pasarga! Man ir jālūdz, cik vien labi protu, un jālūdz, lai Dievs to māca aizvien labāk!

Tāpat arī citās situācijās, kad manas vājības ir pārāk spēcīgas. Iespējams, es nespēju būt tik laipns, lēnprātīgs, pazemīgs, mīlošs un pacietīgs, kādam man vajadzētu būt. Es nespēju liecināt par Kristu vai ziedoties tuvākajam tā, kā pienāktos. Bet savu vājību dēļ vien es nedrīkstu atmest šīs labās lietas.

Man jādomā par Tā Kunga baušļiem un jācenšas tos pildīt. Man vienmēr jālūdz Dievam vairāk spēka rīkoties pēc baušļiem. Tādai jābūt visu kristiešu ticības dzīvei, viņu jaunajai dabai, jo tāds ir Dieva Gara darbs viņos. Bet mums arī jārūpējas, lai esam paklausīgi un padevīgi Garam un no jauna neiegrimstam pārdrošībā.