Lai Baznīcas vienotība nebūtu tukša komēdija

“Tad nu, važās slēgts sava Kunga dēļ, es jūs mudinu: dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa, visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā, dedzīgi sargādami vienotību Garā, uzturēdami to ar miera saiti. Viena miesa, viens Gars – jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti -, viens Kungs, viena ticība, viena kristība; viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem.” (Ef.4:1-6)

Ar šiem vārdiem svētais Pāvils mūs nemudina tikai uz ārēju vienotību, bet gan uz “vienotību Garā” (Ef.4:3). Kristīgās Baznīcas patiesā vienotība ir iekšēja un neredzama, tā ir sirds, prāta, dvēseles un gara vienotība. Apustulis to definē kā “viena miesa, viens Gars – jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti” (Ef.4:4). Patiesa vienotība slēpjas nevis tajā, ka esam ārēji savienoti kopā kā miruši akmeņi nedzīvā mājā, bet gan tajā, ka esam dzīvas miesas locekļi, caur kuru plūst viens Gars, Svētais Gars. Lai gan viņu aicinājumi un apstākļi uz šīs zemes atšķiras, kristieši, kas dzīvo vienotībā, ir vienā aicinājumā attiecībā uz debesīm, uz kurām viņi visi cer, jo tās pieder viņiem visiem bez atšķirības.

Mūsdienās, protams, pamats, uz kura parasti tiek būvēta Baznīcas vienotība, prasa ļaut katram loceklim ticēt tam, ko viņš uzskata par pareizu, paciešot dažādu ticību ļaudis draudzē un apslēpjot atšķirības ar mīlestības pārklāju. Cilvēki necīnās pret maldu mācībām un pat klusē par neslēptiem Dieva Vārda sagrozījumiem. Mēģinot pierādīt, ka viņu prakse ir pareiza, viņi citē mūsu teksta vārdus, sakot, ka viņi cenšas “uzturēt Gara vienību ar miera saiti.” (Ef.4:3) Viņi apgalvo, ka miera saite nav nekas cits kā mīlestība. Viņi uzstāj, ka patiesa vienotība balstās uz mīlestību.

Bet tā ir liela kļūda. Apustulis mudina mūs censties nevis uzbūvēt vai radīt, bet gan uzturēt, tas ir, saglabāt un aizsargāt “vienotību Garā”. Tātad miera un mīlestības saikne nav pamats, uz kura balstās patiesa vienotība, bet gan tās priekšnosacījums. Lai rastos vienotība, pirms tam ir jābūt kopīgam pamatam. Kad vienotība jau eksistē, tad to uztur un baro miera un mīlestības saikne. Mūsu teksts mums saka, ka patiesa vienotība pa īstam balstās tikai uz vienu Kungu, vienu ticību, vienu kristību; jo viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem (Ef.4:5-6). Patiesā vienotībā esoši kristieši apliecina vienu Kungu, tas ir, Jēzu Kristu. Viņu sirdī ir viena ticība, viņi ir kristīti ar vienu Kristību, un viņi ir viena Dieva un Tēva bērni. Tur, kur ir likts šis pamats, vienotība balstās uz patiesa pamata. Tur, kur, gluži otrādi, trūkst šī pamata – kur viens apliecina to, bet otrs ko citu, kur viens tic tam, bet otrs kam citam, kur viens uzskata Kristību par tukšu ceremoniju, bet otrs par žēlastības līdzekli, par mazgāšanu atdzimšanai – tur visa ārējā vienotība ir nepatiesa. Tur, kur nav sastopama viena ticība un viena ticības apliecība, ārējā vienotība patiesībā ir tikai vienotības fasāde, tukša komēdija, nekas cits kā meli un maldināšana.

Ja vēlamies saglabāt patiesu vienotību, īstais instruments tam ir “miera saite” (Ef.4:3). Tas, ko Pāvils saprot ar šo miera saiti, ir atklāts iepriekšējā pantā, kur viņš mudina uz pazemību, lēnprātību, pacietību un mīlestību. Kad Dievs ir devis vienotību Garā uz ticības un ticības apliecības vienotības pamata, viens cilvēks nevar stingri tiesāt otru, piesieties otram par sīkumiem un paaugstināt sevi augstāk par otru. Tā vietā viņam jābūt gatavam daudz ko nepamanīt, visa veida vājības un trūkumus otrā skaidrot tuvākajam par labu un aizbildināt viņu. Tādā veidā un nekādā citā veidā tiks saglabāts un aizsargāts patiesas vienotības dārgakmens.