Kā Dievs mājo nabaga cilvēkbērna sirdī?

“Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem.” [Jes.57:15]

To, ka Dievs dzīvo “augšā” un neaizsniedzamā svētumā, mēs itin viegli varam iedomāties. Tā tam jābūt.

Pravietis Jesaja vīzijā bija redzējis Dieva augsto un svēto troni, kur Viņš sēž serafu ielenkumā un eņģeļi viņu slavē: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības.” [Jes.6:3]

Taču daudz grūtāk ir saprast, ka Dievs mājo “pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars”. Jā, saprast Dievu ir neiespējami. Dievs ir pārāk liels un majestātisks, lai cilvēks ar savu ierobežoto saprašanu spētu Viņu aptvert.

Tomēr fakts, ka Dievs mājo nabaga cilvēkbērna sirdī, mums atklāj par Viņu daudz vairāk nekā jebkas cits. Šajā pasaulē nav tik lielas un iespaidīgas vietas, kas būtu piemērota mūžīgajam Dievam. “Lūk, debesis un debesu debesis nav spējīgas Tevi pilnā mērā uzņemt,” saka Salamans. “Kā tad nu vēl šis nams, kādu es esmu uzcēlis?” [1.Ķēn.8:27] Dievs ir tik neticami bagāts un varens, ka lielais nav par lielu un mazais nav par mazu, lai Viņš tur nevarētu mājot.

Mēs lasījām, ka Dievs grib mājot “pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars”.

Cilvēkā, kas sācis saprast Dieva vārdu, rodas bijība. “Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis” [Ebr.4:12].

Kad Dieva vārds iespiežas tev sirdsapziņā un atmasko tavus grēkus un sirds viltību, tevi pārņem bailes. Bet tādā brīdī, saka Bībele, tev jātur drošs prāts, jo Dievs rūpējas tieši par šādu sagrauztu un pazemīgu garu, kurā Viņš nāk un mājo. Tieši šādai sirdij Dievs vēlas dot dzīvību.

Viņš to paveic ar priecīgo vēsti par Jēzu, kas nācis pasaulē glābt grēciniekus, īstā dzīvība un svētība nāk tādā sirdī, kas ar Dieva Gara palīgu liek savu cerību uz Jēzus glābšanas Evaņģēliju. Lai slavēts Dievs!