Kristus debesbraukšana

Debesbraukšanas diena mums māca un atgādina četras mūsu ticībai svarīgas lietas: pirmkārt, Dieva Dēls ar Savu iemiesošanos, ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos ir izdarījis visu, kas nepieciešams, lai grēcinieki saņemtu Dieva žēlastību un mūžīgās dzīvības un debesu svētlaimīgās godības apsolījumu; otrkārt, Viņš izsūta Savus mācekļus kā šīs žēlastības lieciniekus un apliecinātājus, lai Dieva žēlastības Evaņģēlijs kļūtu zināms visā pasaulē; treškārt, šī diena atklāj, ka Dieva Dēls vienlaikus ir gan debesu godībā, no kuras Viņš valda pār visu, gan Savu mācekļu vidū ik dienas līdz pasaules galam, kur vien tie sapulcējušies ap Viņa Evaņģēliju; tāpēc šim mācekļu sludinātajam Evaņģēlijam piemīt Kristus nāves, augšāmcelšanās un debesu godības spēks; ceturtkārt, Debesbraukšanas dienā mācekļi saņem arī apsolījumu, ka Jēzus atkal nāks uz šo pasauli ar lielu godību un spēku, – tāpēc tiem ir jāstrādā Kunga valstībai un jāgaida Viņa atkalatnākšana.

Svētie Raksti atklāj, ka pirms Debesbraukšanas notikuma 40 dienas pēc Jēzus augšāmcelšanās ir tāds kā pārejas laiks, kurā mācekļi dažādos veidos tiek sagatavoti īpašam uzdevumam – sludināt Kristus Evaņģēliju visā pasaulē – un mācās saprast, ka viņu Kungs pēc Savas augšāmcelšanās ir klātesošs pie viņiem arī tad, kad tie Viņu ar savām acīm neredz un citādi nesajūt.

Pie šīs mācekļu sagatavošanas viņu galvenajam uzdevumam pieder arī tas, ka šajās 40 dienās pēc augšāmcelšanās dzīvais Kungs ļauj mācekļiem izmēģināt atgriezties viņu iepriekšējā dzīvē un apjaust, ka atpakaļceļa uz to vairs nav un ka viņi vairs nav derīgi nevienam citam arodam, kā vienīgi Kunga uzticēto uzdevumu piepildīšanai. Tas aprakstīts Jāņa evaņģēlija 21. nodaļā – stāstā par septiņiem mācekļiem, kuri bija devušies atpakaļ pie savām Tiberijas jūras krastā pamestajām laivām un zvejas rīkiem un mēģinājuši atsākt darboties ar zivju zveju un kurus Jēzus atgriež no viņu nesekmīgās nodarbes pie Debesu valstības darba. Tāpat Jēzus atrada arī pārējos izklīdušos mācekļus, tos pamācīja un sapulcināja vienuviet Jeruzālemē, lai Vasarsvētku dienā tie varētu saņemt Svētā Gara spēku tālākai kalpošanai.

Pie Jeruzālemes, Eļļas kalnā, viņi sastop Jēzu. Tā ir mācekļu pēdējā tikšanās ar Viņu tiešā veidā šīs pasaules gaitās, kad tie varēja skatīt Jēzu vaigā un dzirdēt Viņa sacīto. Debesbraukšanas dienas notikums novelk kādu robežu – Jēzus vairs nebūs kopā ar viņiem tādā veidā kā iepriekš un nerunās ar viņiem kā iepriekš, jo Viņa veiktais pasaules pestīšanas darbs ir pabeigts un pilnīgs; mācekļi tam ir bijuši liecinieki. Saviem mācekļiem Viņš ir pasludinājis visu, ko Tēvs ir licis pasacīt, un tas viss tagad Svētā Gara spēkā ir ierakstīts viņu sirdīs un prātos. Pie tā vairs nekas nav pieliekams klāt vai piebilstams – tagad Viņa darbiem un vārdiem ir jātop pasludinātiem visā pasaulē. Tāpēc Jēzus saka Saviem mācekļiem: “Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Ap. d. 1:8)

To Kungs vēl īpaši apstiprina notikuma pašās beigās. “Kad tie, Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm, lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs. Tie sacīja: “Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.” ” (Ap. d. 1:10–11)

Mācekļiem vairs nav ar savām miesīgajām acīm jāmeklē Jēzus, viņiem turpmāk ir jādodas pie cilvēkiem un jāliecina par to, kas ir noticis viņu Kunga zemes kalpošanas laikā, ko tie dzirdējuši un redzējuši, sekodami savam Kungam. Tādējādi ar Kristus Evaņģēlija starpniecību jātiek celtai Dieva valstībai, proti – Kristus vārdiem un darbiem ir jāsasniedz grēcinieku dvēseles un tās jādziedina.

Lai gan tā ir pēdējā fiziski redzamā, dzirdamā un taustāmā mācekļu tikšanās ar Jēzu šajā pasaulē, tomēr tā nav šķiršanās. Mācekļi līdz ar lielo uzdevumu – būt par Jēzus Kristus lieciniekiem un apliecinātājiem visā pasaulē – saņem arī apsolījumu, ka viņu Kungs paliek pie viņiem ik dienas līdz pasaules galam, ja vien viņi ticībā paliks pie sava Kunga un Viņa mācības, kā mēs to lasām Mateja evaņģēlijā: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mt. 28:19–20)

Debesbraukšana iezīmē jaunu un spēkpilnu Kunga klātbūtni pie mums. Tas, kuram dota visa vara debesīs un virs zemes (Mt. 28:18) un kurš valda pie Dieva labās rokas debesīs, ir pie mums ik dienas līdz pasaules galam! Tāpēc Viņa Evaņģēlijam un sakramentiem piemīt īpašs spēks, kas uzvar pasauli, grēku, velnu un nāvi. Tāpēc Viņa Evaņģēlijs spēj mums atvērt un dāvāt debesu svētlaimi.

Apustulis Pāvils atklāj arī kādu brīnišķīgu noslēpumu – ne vien Kristus ir pie mums šajā pasaulē ik dienas līdz pasaules galam, bet arī mēs noslēpumainā veidā esam ik dienas līdz pasaules galam pie Viņa debesīs – gan būdami šīs zemes dzīvē, gan pēc šīs dzīves, aizmigdami cerībā uz augšāmcelšanos: “.. jūsu dzīvība līdz ar Kristu apslēpta Dievā. Kad nu atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsit līdz ar Viņu.” (Kol.3:3–4) To apustulis saka saskaņā ar Jēzus vārdiem, ko Viņš daudzkārt atkārtoja mācekļiem pirms Savas aiziešanas: Palieciet Manī, ja jūs paliksiet Manī.., ja kas paliek Manī… Ja vien paliekam Dieva Dēlā, palikdami Viņa vārdos un sakramentos, tad mūsu dzīvība ir līdz ar Viņu tiek pasargāta debesīs!

Eņģeļi Debesbraukšanas dienas Evaņģēlija noslēgumā saka apmulsušajiem mācekļiem: “Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Ðis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.” (Ap.d.1:11) Tas nozīmē: “Ejiet un dariet to, ko Viņš jums licis, un gaidiet Viņu atgriežamies!” Kristus dodas uz debesīm un atstāj Savus mācekļus uz zemes. Pirms tam Viņš ir apsolījis tiem, ka reiz arī viņi nāks Debesu mājokļos, lai mūžīgi būtu ar Viņu kopā Tēva godībā: “Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs.” (Jņ.14:2–3)

Eņģeļi apsola, ka Pestītājs reiz atkal nāks. Tad Viņš ņems Savus mācekļus pie Sevis debesīs. Tāpēc Debesbraukšanas diena mūsos arī iekvēlina īpašu ilgošanos pēc debesīm. Tajā dienā, kad Pestītājs atkal nāks, mēs no zemes pīšļu cilvēkiem tiksim pārvērsti par godības pilnām debesu būtnēm, kā to raksta apustulis Pāvils: “Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kas pārvērtīs mūsu zemības miesu līdzīgu Savai apskaidrotai miesai ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas.” (Fil.3:20–21)

Lai šīs svētīgās Debesbraukšanas dienas mācības stiprina arī mūs un iekvēlina mūsos patiesu ilgošanos pēc debesu svētlaimes kopā ar mūsu Kungu! Âmen.

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.2 (37)]