Kristus cīņa ar sātanu

“Tad Gars aizveda Jēzu tuksnesī, ka viņš tiktu velna kārdināts. Kad viņš bija gavējis četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, viņš izsalka. Kārdinātājs, piestājies viņam, sacīja: “Ja tu esi Dieva Dēls, saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Jēzus atbildēja: “Ir rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas nāk no Dieva mutes.” Tad velns viņu aizveda uz svēto pilsētu, pacēla viņu uz tempļa jumta malas un sacīja: “Ja tu esi Dieva Dēls, meties lejā, jo ir rakstīts: viņš saviem eņģeļiem dos pavēli tevis dēļ, un tie tevi uz rokām nesīs, lai tu savu kāju pie akmens nepiedauzītu.” Jēzus viņam sacīja: “Bet ir arī rakstīts: nekārdini Kungu, savu Dievu.” Atkal velns viņu aizveda uz ļoti augstu kalnu un rādīja viņam visas pasaules valstis un to godību, un sacīja: “To visu es tev došu, ja tu nolieksies manā priekšā un mani pielūgsi.” Tad Jēzus viņam sacīja: “Atkāpies, sātan! Jo ir rakstīts: pielūdz Kungu, savu Dievu, un viņam vien kalpo.” Tad velns viņu atstāja; un, redzi, eņģeļi nāca un viņam kalpoja.” [Mt.4:1-11]

Šodien mūsu evaņģēlijā ir izskaidrota ļoti brīnišķīga kauja. Neilgi pirms tam, kad Kristus tika kristīts, debesis virs Viņa atvērās tā, it kā tās gribētu nolaisties uz zemes. Taču tūlīt pēc Kristībām elle atvērās zem Kristus un ar visu savu spēku metās uz Viņu. Cik brīnišķīgi! Ar savu visvareno spēku Dieva Dēls savulaik bija Sātanu izdzinis no debesīm, bet šeit uz zemes Viņš ļāva sev uzbrukt, ļāva sevi vadāt visapkārt, ļāva sevi apņirgt un izsmiet. Viņš neuzveica Sātanu, kā Viņš to itin viegli būtu varējis izdarīt ar vienu Savā visvarenībā teiktu vārdu, bet gan ar rakstīto Dieva Vārdu. Tas, kurš ir mūžīgā Gaisma, cīnījās ar tumsas garu, mūžīgā Patiesība ar melu garu, Vissvētākais ar netīrības garu, Debesu Ķēniņš ar bezspēcīgo elles gūstekni. Dieva Dēls ļāva sevi novietot uz tempļa jumta un ļāva kārdinātājam pieprasīt, lai viņš viņu pielūdz. Cik brīnišķīga cīņa!

Kad šodienas teksta sākumā teikts: “Tad [Svētais] Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts,” mēs redzam, ka Kristus cīņa nebija nejauša. Tas bija kaut kas, ko bija noorganizējis, pats Dievs, pats Debesu Tēvs. Tas notika saskaņā ar mūžīgo Dieva žēlastības lēmumu, un Kristus to brīvprātīgi uzņēmās piepildīt. Ja Kristus to nebūtu gribējis, Sātans nebūtu parādījies Viņa priekšā, nebūtu Viņu kārdinājis un Viņam uzbrucis. Bet šeit Kristus necīnījās Sevis dēļ. Viņš cīnījās kā galvotājs, kurš uzņemas šo cīņu visas cilvēces vietā un kurš ir gatavs apmaksāt visus cilvēces parādus.

Grēkojot, visi cilvēki pārdeva sevi Sātanam, kļūstot par viņa valstības kalpiem un pilsoņiem. Tāpēc, kad Kristus gribēja atbrīvot cilvēkus no velna valstības nebrīves jūga un viņus izglābt, Viņš nāca kā visu cilvēku patiesais īpašnieks, lai cīņā uzvarētu sātanu, lai iznīcinātu viņa valstību un atņemtu viņam viņa laupījumu (tas ir, mūs), lai atbrīvotu mūs no viņa tumšās varas un vestu mūs caur Savu žēlastības Valstību uz mūžīgās godības Valstību. Kristus to izdarīja galvenokārt ar savu asiņaino nāvi pie krusta, kas bija kā izpirkums par visas pasaules grēkiem. Ar to čūskas galva bija pilnībā sadragāta, un visi cilvēki tika pilnībā atbrīvoti no velna jūga. Cīņa ar sātanu, kas aprakstīta mūsu tekstā, bija sākums šim grandiozajam atbrīvošanas notikumam. Tā bija pirmā kārtīgā saķeršanās, ko nācās izcīnīt mūsu Princim, mūsu Glābējam, lai notriektu sātanu zemē zem Savām kājām un sagādātu viņam pirmās nāvējošās brūces. Tā bija pirmā sakāve ellišķīgajai armijai, ko tai nācās piedzīvot, lai parādītu viņiem, ka tagad ir ieradies Stiprākais.

Ja Kristus tuksnesī būtu pievarēts, bēdas mums! Bet ar mums ir labi! Kristus pārliecinoši uzvarēja, nevis Savā labā, bet mūsu labā. Važas ir salauztas uz pusēm un mēs esam brīvi. Viss, ko mēs pazaudējām, kad kritām velna kārdināti Paradīzē, Kristus atguva ar savu uzvarošo kauju tuksnesī. Cilvēks ēda no aizliegtā koka. Tamdēļ Kristus gavēja četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Cilvēks gribēja būt kā Dievs. Tāpēc Dieva Dēls pacieta Sātana ņirgāšanos un izaicināšanu, kad viņš teica: “Ja Tu esi Dieva Dēls.” Čūska sacīja: “Vai tad tiešām Dievs ir teicis?” [1.Moz.3:1] Tas noveda pie tā, ka cilvēks sagrozīja dievišķo Vārdu. Šeit Sātans kārdināja Kristu, bet Viņš palika stingrs un runāja bez svārstīšanās: “Stāv rakstīts! Stāv rakstīts!” Čūska iedvesa cilvēkā lepnumu par nākotnes iespējām un sasniegumiem, kas viņam varētu piemist, ja uzklausīs čūskas padomu; tieši tā čūska ievilka cilvēku savos tīklos: “Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.” [1.Moz.3:5] Šeit tuksnesī Sātans arī kārdināja Kristu ar lepnības garu par nākotnes spožajām iespējām, kad viņš sacīja: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.”

Bet Kristus triumfēja. Sātanam vajadzēja atkāpties. “Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja.”