Kristus apsolījums draudzei

“Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.” Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: “Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?” Tie sacīja: “Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? – Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!” Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja viņiem: “Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit? Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā.” [Jņ.16:16-23]

Iekams mēs turpinām iedziļināties evaņģēlijā, mums būtu svarīgi ņemt vērā laiku, kad Jēzum notika šī saruna ar mācekļiem, un nolūku, kāpēc Jēzus to ierosināja. No evaņģēlija zināms, ka šie vārdi ir neliels fragments no Jēzus sarunas ar mācekļiem, kas iesākās tūlīt pēc Svētā Vakarēdiena iedibināšanas savas pirmdraudzes vidū un beidzās ar Kidranas strauta šķērsošanu un ieiešanu Eļļas kalna pakājei piegulošajā dārzā. Tieši te šajā vakarā Jēzus tika sagūstīts un aizvests pie augstajiem priesteriem un vēlāk arī pie Poncija Pilāta. Atšķirībā no Jāņa evaņģēlija, Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijos šī saruna nav minēta. Tas arī ir saprotams, jo gan Mateja, gan Marka, gan Lūkas nolūks ir liecināt par Jēzus publisko kalpošanu, mācot ļaudis un dziedinot neveselos, bet Jānis grib parādīt Jēzu kā uzticamu Ganu, kam rūp savas avis un kas pat nāves priekšā nepārstāj tās mierināt un iedrošināt. Tātad šī saruna, kurā Jēzus ar mierinājuma vārdiem uzrunā ja mācekļus, notika tūlīt pēc Svētā Vakarēdiena iestādīšanas, tātad – dienu pirms Jēzus krustā sišanas.

Evaņģēlijā apustulis Jānis rāda, ar kādām neviltotām rūpēm Pestītājs gādā par mācekļiem, dodams viņiem pēdējās pamācības pirms šķiršanās. Jēzus zināja, kā risināsies turpmākie notikumi. To arī Viņš stāsta saviem mācekļiem, tā viņus mierinādams, lai viņi nebītos par to, kas tūlīt viņus sagaidīs. Kaut arī nekādu vainu Viņam neatradīs un neuzrādīs, tomēr Viņu mocīs, spīdzinās, pazemos, sitīs krustā, un Viņš mirs apkaunojošā nāvē, būdams nevainīgs. Tik ļoti pasaule nīda Jēzu Kristu, ka turēja par labāku Viņu nokaut, kaut gan Viņš nāca pasaulē tieši tāpēc, lai ar savu nāvi dāvātu visiem mūžīgu dzīvošanu. Jēzus šajā brīdī vēlreiz atgādina saviem mācekļiem, ka Viņš ir nācis pasaulē, lai ciestu, mirtu un augšāmceltos. Tas ir Jēzus Kristus ceļš, kas sniegs pestīšanu no grēka, nāves un velna varas visiem tiem, kas tic Kristus apsolījumam un cer uz to. Šis uzdevums ir uzticēts Jēzum Kristum no Dieva. Neviens cits to nevar veikt, kā vienīgi Dieva Dēls – Jēzus Kristus, un nevienam citam šis darbs nav uzticēts kā vienīgi Viņam. Kaut arī neticīgā pasaule nonāvēs Dieva Dēlu, tomēr trešajā dienā Viņš celsies augšām, jo nāve nespēs Svēto paturēt savās važās. Ticīgie to redzēs, un viņu prieks būs liels, jo atklāsies, ka tas, no kā ikviens tik ļoti baidās, nu ar Jēzus nāvi un augšāmcelšanos ir uzvarēts. To darīja Kristus, un Viņš turklāt apsolīja, ka ikviens, kas ticēs šim Kristus nopelnam, arī celsies augšām, kā viņu Pestītājs Lieldienu rītā.

Tā kā Jēzus mācekļi īsu brīdi paliks vieni paši ļaunajā pasaulē, kas neieredzēja kā Jēzu, tā arī tos, kas Viņam sekoja, tad Pestītājs mierina savu mazo ganāmo pulku, lai viņi neskumst un nekrīt neticībā un šaubās, redzot to kaunu, negodu un pazemojumu, kāds būs jāizcieš Jēzum, viņu Mācītājam. Tāpēc Jēzus saka mācekļiem:

.

..mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.

Tātad šī šķiršanās būs neilga, un Viņš atkal redzēs savus mācekļus, un arī mācekļi redzēs savu Kungu. Tāpēc viņu prieks būs liels, turklāt Pestītājs apsolīja, ka šo prieku kristiešiem vairs ne mūžam neviens nevarēs atņemt.

Redzam, ka Pestītājs necentās iegūt savu mācekļu uz ticību, sniedzot viņiem maldīgu priekšstatu par pasaules attieksmi pret Jēzu Kristu un Viņa draudzi, it kā Evaņģēlijam ticīgie gūtu vispārēju atzinību pasaulē. Drīzāk jau pret viņiem tiks vērsti uzbrukumi, viņi tiks vajāti, nicināti, daudzus pat nonāvējot, gluži tāpat kā pasaule attiecās pret Jēzu Kristu. Jēzus necentās slēpt patiesību, kaut arī tā nestu Viņam sāpes un pazemojumu. Turpretim neticīgajai pasaulei vārds patiesība ir tukšs jēdziens, jo tā par to nedz grib ko dzirdēt, nedz ari to pazīt.

Mierinājumu un apsolījumu atkal redzēt mācekļus Jēzus beidz ar vārdiem:

..mazu brīdi..

Šie vārdi ir īss kopsavilkums iepriekšteiktajam par Jēzus Golgātas ceļu un Viņa augšāmcelšanos un liecinājumam par Svēto Garu, ko Jēzus sūtīs draudzei pēc tam, kad būs aizgājis pie sava Tēva. Zinādams, ka mācekļi nespēs saprast to, kāpēc Viņam, kas bija veicis tādus brīnumainus darbus, būtu jāmirst, Jēzus par savu nāvi runā ar mācekļiem kā par neilgu šķiršanos. Kauns un negods būs ļoti īsu brīdi, bet prieks pārtaps mūžīgā priekā. Taču mācekļiem Jēzus teiktais, kā to liecina Jānis, nebija saprotams. Tāpēc arī ziņu par šķiršanos ar savu Kungu viņi uzņēma ar skumjām. Apmulsums un neizpratne attiecās tieši uz Jēzus krusta nāvi, augšāmcelšanos un došanos pie Tēva. Tomēr viņi to visu nesaprata tā iemesla dēļ, ka šie Jēzus vārdi – ..mazu brīdi un Es aizeimu pie Tēva – prasīja ticību. Lai gan Jēzus mācekļiem šis lietas bija īpaši izskaidrojis, tomēr dzirdētais par Jēzus nāvi, Viņa augšāmcelšanos un došanos pie Tēva viņiem saistījās nevis ar ticību, bet gan ar vēlēšanos pēc kādas papildu informācijas. Viņiem šķita, ka Jēzus teiktajā ir iekodēta tāda informācija, par kuru viņiem nekas iepriekš nebija teikts, un ka nu tās apslēpto nozīmi Jē zus viņiem tūlīt atklās. Taču Kristus šeit nevis apmierina viņu ziņkāri, bet gan norāda uz viņu pašreizējām skumjām, jo tieši tas iemesls, kāpēc viņi tagad skumst, pēc īsa brīža pārtaps par neizsīkstoša prieka avotu viņos. Šo pār vērtību Jēzus salīdzina ar grūtnieci, kas ir noskumusi, jo viņai ir pienācis laiks laist bērnu pasaulē. Bet, kolīdz dzemdības ir pagājušas, visas skumjas un ciešanas tiek aizmirstas, jo cilvēks taču ir nācis pasaulē. Vai tad šo sāpju dēļ, kas ir īslaicīgas, ir atceļamas bērna dzemdības? Protams, ne! Prieks par cilvēka nākšanu pasaulē ir tik liels, ka tas apklāj visu ciešanu un nomāktības smagumu tik lielā mērā, ka par tām tūlīt pat tiek aizmirsts. Tāpat vai Jēzum, redzot savu mācekļu skumjas, bija jāatsakās no Golgātas ceļa, zinot, kāds liels prieks būs viņiem pēc tam, kad viņi ieraudzīs savu Kungu pēc augšām celšanās un pilnā mērā Vasarsvētkos, kad Dievs dāvāja savai draudzei Svēto Garu Aizstāvi un Mierinātāju kā to Pestītājs jau iepriekš bija apsolījis? Protams, ne! Tāpēc Jēzus viņus mierina, teikdams:

Patiesi, patiesi, Es jums saku: Jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā.

Mācekļi skuma tāpēc, ka dzirdētais par Jēzus Kristus došanos pie Tēva nebija viņos apvienojies ar ticību, jo pasaule vēl nebija saņēmusi apžēlošanu par tās grēku. Taču, pieņemdams sava mīļotā Dēla Jēzus Kristus šķīsto Upuri, Dieva dusmība pār grēcīgo pasauli tika remdēta. Tādējādi sava mīļotā Dēla nopelna dēļ Dievs nu raugās uz pasauli ne vairs dusmībā, bet gan žēlastībā. Soda vietā Viņš grib nākt pie nabaga grēcinieka žēlastībā, piedodot viņa grēku. Bet, kad grēks ir piedots, tad Dievs dāvā Svēto Garu, kas atjauno ticību Dieva vārdam.

Jēzus saka:

Jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies.

Svētais Gars par vislielāko grēku pasludina neticību, kuras dēļ ir cēlies viss ļaunums. Tādējādi Svētais Gars pasludina par grēcīgu, tas ir, Jaunu, visu pasauli. Šā iemesla dēļ neticīgā pasaule ir dusmīga un ir naidā ar Dievu, jo tā grib dižoties ar saviem nopelniem un panākumiem, nevis ar vienkāršu un šķistu ticību Kristus svētajam darbam. Grēks to negrib pazīt un ari ne ko negrib par to dzirdēt. Ļaunā, neticīgā pasaule priecāsies, redzot Jēzu sistu krustā, jo tai šķitis, ka nu ir atbrīvojusies no sava apsūdzētāja, tāpēc ka neticība nevar paciest, ka tās grēks tiek atklāts, un tā ari neko ne grib dzirdēt par žēlastības saņemšanu ticībā. Tā visos laikos ir arī uzbrukusi kristīgajai draudzei, lai atņemtu tai bikti, tas ir, grēku piedošanas pasludinājumu Kristus nopelna dēļ, proti pašu Evaņģēlija sirdi. Bet ja jau nav vairs grēku piedošanas, tad zūd ticība, jo tiek atraidīti Dieva dāvātie žēlastības līdzekļi, svētie Kristus sakramenti – Svētā Kristība un Svētais Vakarēdiens, kas tiek dāvāts draudzei, lai šķīstītu nabaga grēcinieku no visiem viņa grēkiem. Tā vietā neticība grib iecelt draudzē savu nopelnu sludināšanu un izcelšanu, jo tā ienīst Jēzu Kristu un Viņa Evaņģēliju.

Turpretim Kristus sekotāji skums, jo viņiem šķitīs, ka viņu Mierinātājs un Aizstāvis viņiem tiek atņemts. Tomēr tad, kad mācekļiem atklāsies, kādu labumu dos Kristus nāve, viņu skumjas pārtaps par milzīgu prieku. Šis apsolījums pilnā mērā piepildījās Vasarsvētkos. Tur, kur grēks ir piedots, nāk Svētais Gars un sniedz liecību par Jēzu Kristu, ar mierināšanu un aizstāvēšanu stājas savas draudzes vidū, gluži kā to darīja Kristus. Kad grēks tiek piedots, tad Svētais Gars atklāj ticīgajam Kristus klātbūtni Dieva žēlastības līdzekļos – Svētajā Kristībā un Svētajā Vakarēdienā, un draudzes prieks ir liels.

Tāpēc nekristietis, neticēdams grēku piedošanai, klausoties vēsti par Jēzu Kristu, sāk gan ticēt, bet tajā brīdī, kad sajūt pret sevi vērsto pasaules naidu un dusmas, izbīstas un atkal atkrīt iepriekšējā neticībā un šaubās. Turpretim kristietis stāv stingri, jo viņa sirdī un ausis allaž skan Svētā Gara liecība: Miers ar jums! Nebīsties! Ticīgais zina, ka tas ir Svētā Gara amats, kas nāk draudzē, piedodams grēkus un stiprinādams Dieva bērnus ar Kristus Svēto Mielastu.

Jēzus mierina savu draudzi, teikdams:

Patiesi, patiesi, Es jums saku, ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā vārdā.

Šie ir visaugstākie un lielākie mierinājuma vārdi kristietim un nozīmē to, ka Kristus nopelna dēļ ticīgais nu var droši un bez bailēm tuvoties pie sava debesu Tēva un Kristus Jēzus vārdā visas viņa lūgšanas tiks uzklausītas, jo debesu Tēvs grib, lai cilvēks visās lietās ar lūgumu vēršas pie Viņa, nevis pie neticīgās pasaules. Dievam nekā nav žēl. Visu Viņš grib dot saviem bērniem. Ja jau Dievs grib dot tik lielu lietu, kā mūžīgu dzīvošanu Debesu valstībā, tad ticīgais var būt drošs, ka viņš tiks uzklausīts arī mazās lietās. Taču vairāk par visu Dieva bērns lūgs, lai tas Kungs nenovērš savu žēlastību, jo tur, kur ir grēku piedošana, ir ticība, un mūžīga dzīvošana. Tāpēc Svētais Gars visus noskumušos pulcina vienkopus draudzē, kurā debesu Tēvs nāk ar savām žēlastības dāvanām, lai pār ikvienu apžēlotos, ēdinādams ar sava mīļotā Dēla Miesu un Asinim. Tā Pestītājs, kā Viņš to solījis, raugās uz saviem sekotājiem un redz viņus, bet arī Dieva bērni redzēs savu Kungu, un viņu prieks, skatot savu Pestitāju, ir liels.