Kristīga dzīve un cerība uz mūžīgo dzīvošanu

Kristīga dzīve tiek dzīvota pastāvīgās un priekpilnās Kristus otrās un pēdējās Adventes gaidās (Tit.2:13). Kā Vecās Derības ticīgie allaž gaidīja Kristus žēlīgo atnākšanu miesā (Lk.1:67-79; 2:29-32), tā Jaunās Derības ticīgie ar patiesu prieku un pacietību gaida Viņa godības pilno atnākšanu, lai tiesātu dzīvus un mirušus (Lk.21:28).

Šāda priecīgas, cerības pilnas pēdējās tiesas dienas gaidas ir raksturīgas ikvienam patiesam kristietim (I Kor. 1:7; Tit. 2:13; Fil. 3:20). Saskaņā ar Rakstiem, Kristieši, no vienas puses, “piesauc Kunga Jēzus Kristus vārdu” (Ap.d.9:14-21; 1.Kor.1:2; 2.Tim.2:22), un, no otras – “sagaida mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanos” (1.Kor.1:7).

Mierinošā cerība uz pilnīgu un galīgu pestīšanu, kura pienāks līdz ar Tā Kunga godības pilno atgriešanos, ir visas kristīgās dzīves motivācija. Tā liek viņiem ar centību darīt labus darbus (Mt.24:45 un tālāk; 25:14 un tālāk; Lk.12:15 un tālāk), dedzīgi sludināt Evaņģēliju (Mt.24:14), būt uzmanīgiem un piesardzīgiem savā laicīgajā dzīvē (Tit.2:12-14), piesargāties no pašapmierinātības un drošības sajūtas (Mt.24:36 un tālāk), būt apmierinātam ar savu svētceļojumu uz zemes (1.Pēt.2:11; Ebr.13:14), piesardzīgam, lietojot pasaulīgas lietas (1.Kor.7:31), laipnam pret visiem cilvēkiem (Fil.4:5), vienmēr būt gatavam sagaidīt To Kungu, kad Viņš nāk (Mt.25:1 un tālāk), nebēdāt par savas īsās laicīgās dzīves likstām (Rom.8:18), ar prieku nest savu krustu (Rom.8:18; Lk.6:23; Mt.5:12; 1.Pēt.2:12-13) un ar triumfu sagaidīt nāvi (1.Tes.4:13-18).

Īsāk sakot, iedvesmojošā cerība sagaidīt Tā Kunga godības pilno atnākšanu liek viņiem censties būt Kristū saņemtā augstā aicinājuma cienīgiem (Ef.4:1 un tālāk; Kol.1:10 un tālāk; 1.Kor.16:22; 1.Pēt.4:7; Jēk.5:8; Fil.4:5). Kristiešiem ir jādzīvo dievbijīga dzīve arī domājot par savu gaidāmi nāvi (Fil.1:21-23; Ps.90:12), taču galvenokārt kristieša dzīve ir orientēta uz Kristus gaidāmo adventi un tai sekojošo mūžīgo pestīšanu (zem mūžības skatījuma, ar skatienu uz mūžību).

Tiesa, arī cerot uz Tā Kunga godības pilno atnākšanu, gaidot to un dzīvojot tai, ticīgie nav pilnīgi, tādēļ tiem no dienas dienā ir jātiecas kļūt pilnīgākiem. Luters to trāpīgi dēvē par “kristīgu mākslu un patiesu meisratdarbu,” ja kristietis “uzgriež muguru šai pasaulei, kura nav mūžīga un pastāvīgi vērš savu skatu uz nākotnes dzīvi, kura ir mūžīga un kurai patiesībā pieder arī viņš pats.”

Viņš raksta:

“Tas tiek pareizi mācīts, taču to nav viegli ielāgot; tas ir patiesīgi pasludināts, taču tam nav viegli noticēt; tas ir nemaldīgi ierakstīts sirdī, taču tam nav viegli sekot; tas ir labi teikts, taču to grūtāk izdarīt.

Tā ir daļa no mūsu [miesas] vājuma, ka mēs allaž baidāmies nāves, sērojam un šaubāmies, vai izdosies. Tas apliecina, ka mēs negaidam savu svēto cerību tā, kā nākas.”

Un vēlreiz:

“Ja sirds nevēršas uz mūžīgo dzīvību un nesagatavo sevi tai, bet pieķeras šai laicīgajai, iznīcīgajai dzīvei, tad tā nesaprot, ko patiesībā nozīmē Kristība, Evaņģēlijs, Kristus un ticība. Mēs neesam kristīti šai dzīvei; mēs netiekam saukti par kristiešiem tādēļ, ka esam pilsoņi, zemnieki, kungi, kalpi, kalpones, valdnieki vai pārvaldāmie, strādnieki un namsaimnieki, bet esam kristīti un uzklausam Evaņģēliju un ticam Kristum tādēļ, lai varētu atlikt sāņus visus šos aicinājumus, un no šīs pasaules pievērsties citai eksistencei, citai dzīvei, kur nav nedz kunga nedz kalpa, nedz kalpones nedz kundzes, nedz vīra nedz sievas, bet kur mēs visi esam vienlīdzīgi un vienoti Kristū Jēzū (Gal.3:28), un šī vienlīdzība sākas šajā dzīvē, ticībā, taču kļūs pilnīga vienīgi nākamajā dzīvē.

Šai mūžīgajai dzīvošanai mēs arī esam kristīti, tai Kristus ir mūs izpircis ar savu nāvi un asinīm, un šī iemesla dēļ mēs esam saņēmuši Evaņģēliju.”