Kristieša tiekšanās pēc svēttapšanas

“Jo Dievs mūs nav aicinājis nešķīstībai, bet svēttapšanai.” (1.Tes.4:7)

Apustulis Pāvils šeit saka, ka apžēlotie kristieši nav atbrīvoti no pienākuma tiekties pēc svētuma jeb svēttapšanas, jo šāds pienākums attiecas uz pilnīgi visiem cilvēkiem. Patiesībā žēlastības aicinājumam, ko viņi ir saņēmuši, nav cita mērķa kā tieši viņu svētums. Turklāt, kā cilvēkiem, kas radīti sadraudzībai ar Dievu, viņiem ir pienākums pēc svēttapšanas. Un tā nu, ticīgie kristieši ir dubultā uz to aicināti.

Apustulis ar lielu dedzību iebilst pret dažiem maldīgiem priekšstatiem, kas daudziem ir kristīgajā pasaulē. Šie cilvēki brīnās, kāpēc Kristus nāca pasaulē, kāpēc Dievs ļauj sludināt mierinošo grēku piedošanas Evaņģēliju un kāpēc ticība tika noteikta kā glābšanas līdzeklis, ja ticīgajam kristietim joprojām ir jācīnās pret visiem grēkiem un jāturpina tiekties pēc lielāka svētuma. Ja tas ir tik nepieciešams, kāda tad ir atšķirība starp Kristu un Mozu, starp Bauslību un Evaņģēliju, starp apžēloto un to, kam grēki nav piedoti? Bet, ak vai, kā šādi cilvēki maldās!

Lai mēs tiktu izglābti, Kristum patiešām vajadzēja nākt pasaulē un iegūt priekš mums žēlastību un taisnību, kas ir noderīga Dieva priekšā. Tamdēļ vairāk par visu, katram cilvēkam, lai tas tiktu izglābts ticībā Kristum, ir jāsaņem šī žēlastība un taisnība. Tomēr diez vai tas viss ir Kristus iemiesošanās un mūsu aicinājuma Viņa žēlastības valstībā galīgais mērķis. Tas ir tikai līdzeklis, ceļš uz patieso mērķi. Dievs nav sūtījis Savu Dēlu pasaulē, piedodot cilvēkam un samierinot viņu ar Sevi, tikai tāpēc vien, lai cilvēks vairs nesatrauktos par to, ka Dievs ir viņa ienaidnieks un ka pēc nāves viņu sagaida Dieva sods. Visu Dieva žēlastības darbu galīgais un patiesais mērķis cilvēkam un cilvēkā nav nekas cits kā viņa svētums jeb svēttapšana.

Cilvēks sākotnēji tika radīts pēc Dieva līdzības, taisns un svēts. Šis tēls, ko viņš grēka dēļ pazaudēja, ir jāatjauno, un cilvēkam atkal jākļūst svētam. Jo tikai tad, ja cilvēks ir svēts, viņš var tikt izglābts. Tāpēc cilvēks ir izpirkts, lai viņš atkal kļūtu svēts. Tā viņš kļūst svēts, – viņam tiek sludināts Evaņģēlijs, viņam tiek dota ticība un tiek pieskaitīta par taisnību, viņš tiek kristīts un viņa grēki tiek piedoti. Tā nu viņš tiek iepriecināts, viņš tiek paēdināts ar Kristus miesu un padzirdināts ar Kristus asinīm Svētajā Vakarēdienā. Tā viņš var sasniegt pestīšanu un tā viņam debesis top atvērtas.

Vai no tā neizriet, ka ticīgam kristietim, kurš jau ir izglābts cerībā, svēttapšana ir absolūti nepieciešama? Tā ir taisnība, ka neviens nevar nopelnīt pestīšanu ar svētumu. Tā vietā cilvēkam ir jāsaņem pestīšana ticībā, pirms viņš var tiekties pēc svētuma. Un, lai gan nav iespējams iegūt pestīšanu ar svēttapšanu, ir pilnīgi iespējams, ka cilvēks atkal zaudē savu pestīšanu, izturoties nevērīgi pret savu svēttapšanu. Ko dara cilvēks, kurš netiecas pēc svētuma? Dievs sniedz viņam žēlastības līdzekļus (tas ir, Vārdu un Sakramentus) un dāvā viņam Savu žēlastību caur ticību, lai viņš atkal kļūtu svēts. Tādējādi, ja viņš pretojas Dievam un apbēdina un izdzen no savas sirds Svēto Garu (kas vienīgais var viņu saglabāt ticībā), viņš cieš savas ticības kuģa avārijā un beidzot iet bojā.

Tāpēc tas, kas vēlas tapt pestīts, vispirms meklē žēlastību patiesā grēku nožēlā. Ja viņam ir žēlastība, viņš nopietni uztver pamācību kļūt svētam, jo tāda ir Dieva griba, un uz to ir aicināti kristieši. Mēs noteikti nekad to nenovedīsim līdz pilnībai šeit uz zemes, bet bēdas tam, kurš aizbildinās ar savu vājumu un nepilnību, lai attaisnotu savu kalpošanu grēkam un savu remdenumu! Šāds cilvēks saņems savu atlīdzību kopā ar liekuļiem. Bet svētīgi tie, kas no sirds var teikt kopā ar Pāvilu: “Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus.” (Fil.3:12) Jau tagad, šeit, uz zemes, šādu Tā Kunga ļaužu sejās atspīd spožums, un viņi tiek pārveidoti no viena spožuma citā, līdz beidzot pamostas Debesīs, pilnīgi pēc Viņa līdzības.