Kristības rituāls

Dogmatiskajai teoloģijai Kristības prakse un rituāls ir svarīgi, jo tie ir baznīcas ticības apliecinājums visiem klātesošajiem. Vienlaikus ir skaidri jāuzsver, ka Kristību nevajadzētu lietot tikai kā vizuālu līdzekli vai mācību palīglīdzekli skatītājiem, bet tā būtu jāgodā kā atdzimšanas sakraments un jāveic ar pienācīgu nopietnību.

Pret Kristību nedrīkst izturēties pavirši vai ar necieņu, jo tad varētu apšaubīt mūsu attieksmi pret šo sakramentu kā pret trīsvienīgā Dieva noslēpumaino darbu.¹ Kristība, pirmkārt, ir domāta kristāmajam – gan bērniem, gan pieaugušajiem –, kā arī draudzes locekļiem, kuriem tā atgādina par viņu pašu Kristību. Arī Luters mums atgādina, ka mācītājs draudzes locekļus uzaicina lūgt par kristāmo bērnu ar vārdiem: “Lūgsim.” Baznīcās, kur praktizē zīdaiņu kristīšanu, pieaugušo Kristība ir retāk sastopama, bet tai būtu jānotiek ar tādu pašu nopietnību. Nedrīkst radīt iespaidu, ka katehūmenam, kurš ir apguvis ticības mācību, Kristība nebūtu svarīga vai ka tai viņa kristīgajā dzīvē būtu gadījuma raksturs. Pieaugušajam ticība nedrīkst aizvietot Kristību. Tieši pretēji, Kristība nodrošina pamatu kā pieaugušā, tā bērna ticībai. Šis pamats paliek uz visu dzīvi, un to var pielīdzināt pašai kristīgajai dzīvei. Šajā sakarā būtu noderīgi pievērst uzmanību Austrumu pareizticīgās baznīcas praksei, kas zīdaiņu un pieaugušo Kristībai lieto vienu un to pašu liturģiju.

Līdz pat nesenai pagātnei zīdaiņu Kristība baznīcā notika neilgi pēc bērna dzimšanas bez draudzes vai pat bez mātes klātbūtnes. Apustuļu laikā Kristība notika pie upēm, baseinos un vēlāk dievnamos, kur bija pieejams tekošs ūdens. Vēlāk baznīcās parādījās īpaši šim nolūkam veidoti baptistēriji. Sākotnēji baptistēriji bija pietiekami lieli, lai derētu kā bērniem, tā pieaugušajiem, bet, kad lielākā daļa iedzīvotāju bija kļuvuši par kristiešiem, tad to apjoms kļuva tāds, kas derēja vienīgi bērniem. Dažās baznīcās baptistēriji vēl ir. Dažreiz tie ir atdalīti no paša dievnama, bet citur atrodas atsevišķā dievnama daļā blakus galvenajam korpusam.

Luterāņu baznīcās biežāk tiek lietoti kristāmtrauki, kas nereti tiek novietoti pie ieejas baznīcā. Tādējādi savulaik draudzes locekļi, ienākdami dievnamā, gāja garām kristāmtraukam, kas viņiem atgādināja par viņu pašu Kristību. Tā kā mūsdienās Kristība parasti notiek svētdienas dievkalpojumā, kristāmtrauki ir pārvietoti uz dievnama priekšējo daļu altārtelpas tuvumā, lai draudzei tie būtu vieglāk pieejami. Lai gan draudze piedalās šajā rituālā ar savām lūgšanām, tomēr tas nav draudzes veikts rituāls, bet Dieva darbība. Publiski veikta Kristība ļauj katram ticīgajam to attiecināt uz sevi. Šajā rituālā nekam nevajadzētu norādīt uz to, ka tas nav nekas vairāk kā rituāls uzņemšanai ārējā kopībā, kā to uzskatīja reformāti un vēlāk racionālisti.

Noteiktos apstākļos ir iespējams saīsināt Kristības rituālu, bet šādi saīsinājumi nekad nenozīmē, ka dažas rituāla sastāvdaļas būtu nesvarīgas vai tām būtu gadījuma raksturs. Astoņpadsmitā gadsimta racionālistu teologi saīsināja Kristības liturģiju, jo viņi vairāk neticēja šo sastāvdaļu nozīmei. Arī saīsinātā formā Kristība atbrīvo no nāves un velna, piedod grēkus, dāvā mūžīgo dzīvi un caur ticību atdzemdina kristīto. Tas nenozīmē, ka visām rituāla daļām ir vienlīdz svarīga nozīme. Ticības apliecība ir daudz svarīgāka nekā sveces pasniegšana vai svaidīšana ar sāli vai eļļu, ko Luters bija paturējis 1523. gada rituālā, bet atmeta 1526. gadā.² Eļļa norāda uz Gara došanu, bet ir skaidri jāsaprot, ka Gars tiek dots Kristības, kas ir trīsvienīgā Dieva darbs, ūdenī.³

Kristības rituālam ir skaidri jāparāda, ka bērns tiek kristīts, pamatojoties uz viņa paša ticību, nevis uz vecāku ticību (reformāti), baznīcas ticību (Romas katoļi) vai ticību nākotnē (šāds viedoklis pastāv visdažādākajās baznīcās).⁴ Mūsu pašreizējie Kristības rituāli pieņem, ka kristītais bērns tic un Svētais Gars viņu ir atdzemdinājis, kā to liecina svētība, kas ņemta no Lutera rituāla:

Visuvarenais un mūžīgais Dievs, mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus Tēvs, kas tevi ir atdzemdinājis caur ūdeni un Garu un piedevis tev visus tavus grēkus, lai tevi stiprina, uztur un pasargā īstenā ticībā uz mūžīgo dzīvību.⁵

Aicinājums draudzei – “apliecināsim mūsu kristīgo ticību, kurā šis bērns tiks kristīts: es ticu uz Dievu Tēvu..”⁶ – uzsver baznīcas ticības objektivitāti (fides quae), bet izvairās no jautājuma, vai pats bērns ir ticīgs. Tādēļ jautājumi ir jāuzdod pašam bērnam un krustvecākiem ir jāatbild uz tiem bērna vietā. Šis jautājums ir svarīgs, jo vienīgi luterāņi konsekventi aizstāv fides infantium – zīdaiņu ticību. Bērna nespēja runāt nenorāda uz to, ka viņam nav ticības. Krustvecāku sniegtās atbildes ir paša bērna atbildes! Pēc civillikuma vecāki vai, ja nav vecāku, tiesas iecelti aizbildņi darbojas bērna labā; tādējādi krustvecāku izmantošanu, lai apliecinātu bērna ticību, nevajadzētu uzskatīt par pārkāpumu pret bērna brīvo gribu vai kādu neparastu un neētisku praksi. Jēzus mums māca, ka bērni (zīdaiņi) var ticēt un tic, un Viņa vārdos ir vairāk patiesības nekā jebkura pieaugušā cilvēka personīgajā apliecinājumā! Jautājumu uzdošana bērniem un krustvecāku izmantošana liecina, ka nav starpības starp pieaugušo un zīdaiņu Kristību.

Lai izvairītos no iespaida, ka mēs kaut kādā ziņā akceptējam reformātu uzskatu par derību, ka Kristība tikai apstiprina īpašās attiecības, kādas bērnam ir ar Dievu, pateicoties viņa vecākiem, vecākus nevajadzētu mudināt kļūt par krustvecākiem pašiem saviem bērniem. Bērni netiek kristīti, pamatojoties uz citu ticību, fides aliena, vai tā būtu ticīgu vecāku ticība, fides parentium, vietējās draudzes vai visas baznīcas ticība, una sancta.⁷ Attaisnošana vienmēr notiek tikai ar kristīta cilvēka ticības palīdzību, bet mēs apgalvojam, ka Kristība ir tā, kas pestī. Nav šķirami šie divi Lutera izteikumi:

Ja ticības nav un tā netiek piešķirta Kristībā, tā mums neko nedos,

un:

Arī Kristība ir Dieva darbs, nevis cilvēku izdomāta, bet Dieva pavēlēta un Evaņģēlijā apliecināta.

Ja kristīsim tikai to vecāku bērnus, kuri mūs var pārliecināt, ka viņi ir patiesi ticīgie, tad mums būs uzlikta briesmīga nasta – noteikt šo vecāku ticības (fides parentium) dabu, kvalitāti un raksturu.⁸ Tos, kuri nav formāli saistīti ar baznīcu, nevajadzētu atrunāt kristīt bērnus.

Iepriekš teiktais nenozīmē, ka citu ticība (fides aliena, fides parentium) Kristībā ir nenozīmīga. Luters uzskata, ka baznīcas ticība (kam gan vēl ir ticība?) ved mūsu un citu bērnus pie Kristības. Šī ticība palīdz, bet neieņem bērna ticības vietu. Baznīcas ticība nav aizstājoša ticība, kas aizvietotu bērna ticību. Patiesībā baznīca lūdz, lai Dievs šim bērnam dotu ticību. Luters pat norāda, ka daudzi cilvēki, kas bērnībā kristīti, novēršas no ticības tādēļ, ka krustvecāki savā cīņā pret velnu nav pietiekami lūguši par viņiem.⁹ Kristība un baznīcas lūgšanas abas ir atdzimšanas iemesls, bet dažādās nozīmēs. Pat pirms dzimšanas bērns tiek veltīts Dievam, pateicoties baznīcas lūgšanām, – šis jautājums tika apskatīts nodaļā par nekristīto bērnu pestīšanu.

Kristības rituālā vecākiem un draudzei ir jāpievienojas krustvecākiem, atbildot uz jautājumiem par atteikšanu sātanam un ticības apliecināšanu:

Tā kā šis bērns nevar atbildēt pats, mēs visi kopā ar krustvecākiem un vecākiem uzticami runājam viņa vietā, apliecinot grēku piedošanu un piedzimšanu ticības dzīvei, kuru Dievs, mūsu Tēvs, sniedz Kristībā un caur Kristību.

Dažiem šādi vārdi varētu šķist dīvaini. Luterāņu agendas rituālā ir precīzi formulēti bērnam uzdotie jautājumi, bet tās vājā vieta ir apgalvojums, ka šie jautājumi “norāda uz to, ko Dievs Kristībā un ar Kristību dara viņā”. Šie jautājumi ne tikai norāda uz Dieva aktivitāti Kristībā, bet kopā ar Luteru mēs apgalvojam, ka pats bērns piedalās rituālā un atbild uz jautājumiem. Gan 1523., gan 1526. gada rituālā ir šādas rindas:

Tad priesterim jāliek bērnam caur krustvecākiem atsacīties no velna un sacīt..

Atbildes, kuras sniedz krustvecāki bērna vietā, nav vairāk simboliskas kā jautājumi par ticības apliecību.¹⁰ Ar ticības apliecību, tāpat kā ar visu Kristības rituālu, Dievs rada un apstiprina ticību!

Luterāņu dievkalpojuma rituālā problemātiska ir arī prakse, kurā vecāki pievienojas draudzei un krustvecākiem, atbildot uz jautājumiem. Reformātu baznīcās bieži netiek pieaicināti krustvecāki, bet uz Kristību bērnu ved vecāki. Šī prakse atspoguļo uzskatu, ka, pateicoties vecākiem, šis bērns ir pilnvarots saņemt pestīšanu. Vecākiem luterāņu rituālos tradicionāli nav liturģiskas lomas. Šajos rituālos vecāki pat nav pieminēti. Luterāņu dievkalpojuma rituāla vispārējais aicinājums visiem klātesošajiem atbildēt uz jautājumiem atvieglo mācītāja darbu, jo viņam nav jāpieprasa, lai tie, kas grib bērnu kristīt, būtu luterāņi. Šajā ziņā šis rituāls ir noderīgs. Lai gan ir vēlams, lai krustvecāki, kuri nes bērnu pie kristāmtrauka, būtu luterāņi, tomēr mācītājs nevar kavēt bērna Kristību, kamēr tiks izpildītas šīs prasības. Nav nepieciešamības atgādināt, ka tie, kas ir izvēlēti par krustvecākiem, diez vai var izpildīt tradicionālo krusvecāku funkciju, skaidri formulējot bērna ticību. Tur, kur nebija krustvecāku, Luterāņu agenda piedāvāja citu dievkalpojuma kārtību, kurā šie jautājumi vienkārši nebija iekļauti. Kā jau esam teikuši, ir nožēlojami, ka trūkst bērnam uzdoto jautājumu Kristību liturģijā, īpaši mūsu nostājas par fides infantium dēļ. Lai neradītu iespaidu, ka piedzimšana no kristīgiem vecākiem garantē pestīšanu, vecākiem parasti nevajadzētu būt arī par krustvecākiem. Tādēļ rindkopa, kurā ir runa par vecāku “uzticīgu runāšanu” sava bērna vietā, ir tikpat problemātiska kā nepiemērotu krustvecāku klātbūtne. Katrs mācītājs ir saskāries ar gadījumiem, kad vecvecāki pieprasa savu mazbērnu kristīšanu. Tas nozīmē, ka vecāki, kuri ir klāt savu bērnu Kristībā, tomēr var būt nepārprotami noskaņoti pret to. Par šādiem vecākiem nevar teikt, ka viņi “uzticīgi runātu” sava bērna vietā. Varbūt būtu labāk, ja draudze atbildētu uz Kristībā uzdotajiem jautājumiem tikai tajā gadījumā, ja ne vecāki, ne tie, kas pienes bērnu pie kristāmtrauka, nav luterāņi. Vairumā gadījumu tieši vecvecāki vai citi draugi un radinieki, kas ir vēlējušies kristīt bērnu, būtu piemēroti atbildēt uz jautājumiem. Ne katram bērnam ir nepieciešami krustvecāki, kas atbild viņa vietā. Pat piecus vai sešus gadus vecs bērns var viegli atbildēt “jā” uz jautājumu, vai viņš atsakās no sātana un piekrīt Apustuļu ticības apliecībai. Bērnam nav jāpārmet, ja viņš šo apliecību neizsaka pietiekami skaidri.

Pašreizējo agendu Kristības rituālos ir arī kāda apšaubāma daļa. Tās ir saistības, kuras vecvecāki un krustvecāki uzņemas pirms Kristības. Pirmkārt, kā jau paskaidrots iepriekš, šī daļa liek nepareizi nošķirt zīdaiņu Kristības rituālu no pieaugušo rituāla. Daži viduslaiku rituāli mudināja krustvecākus mācīt bērniem Tēvreizi un ticības apliecību, bet agrīnie reformātu rituāli gāja vēl tālāk un pieprasīja apsolījumus, ka bērniem ir jāmāca kristīgās dzīves kārtība, disciplīna un dievbijība. Solījumu pieprasīšana no krustvecākiem rada iespaidu, ka ir jābūt kādiem priekšnosacījumiem, lai zīdaiņus varētu kristīt. Tādējādi varētu šķist, ka šis sakraments ir divpusēja vienošanās, kas atbilstu Kalvina derības teoloģijai, bet Lutera teoloģijā šāda ideja būtu sveša. Protams, Kristība ir derība, bet tā ir vienpusēja derība, kuru Dievs slēdz ar mums, nevis divpusēja vienošanās, kuru mēs slēdzam ar Dievu un kurā žēlastība ir atkarīga no atbilstības noteiktiem priekšnosacījumiem. Šādas pamācības vairāk iederētos pēc Kristības rituāla, lai gan nekas netiktu zaudēts, ja tās vispār tiktu atmestas.

Luterāņu baznīcas varētu apsvērt Lutera 1526. gada rituāla atjaunošanu, kurš ir ne tikai īsāks, bet arī mazāk pamācošs nekā pašreiz lietotie rituāli.¹¹ Pretēji 1523. gada rituālam tas neprasa apsolījumu no krustvecākiem, bet tajā iekļauti divi eksorcismi. Arī jautājumi par ticības apliecību ir daudz īsāki.

Ticīgo (baznīcas) konfesionālā jeb apliecinošā dzīve ir atvasināta no viņu Kristības. Ticības apliecība un Kristība sader kopā, jo ticības apliecība izsaka ticību, kura saņem Kristību un kuru Kristība rada. No visām kristiešu baznīcām luterāņu baznīcu raksturo īpaša paklausība un uzticība ticības apliecībām, no kurām Apustuļu ticības apliecība ir fundamentālākā un būtiskākā. Būt par ticību apliecinošu jeb konfesionālu baznīcu nozīmē būt par sakramentālu baznīcu, jo ticības apliecības pirmsākumi meklējami senākajos Kristības rituālos.¹² Atkārtota ticības apliecības skaitīšana Kristībā un pēc tam Svētajā Vakarēdienā nav nepieciešama un neko nepapildina. Otrreizēja skaitīšana varētu novērst uzmanību no ticības apliecības lomas Kristībā.

1982. gada rituāls noslēdzas, kad draudze kristītajam saka: “Mēs tevi aicinām mūsu Kunga ģimenē. Mēs tevi pieņemam kā Kristus miesas locekli, Debesu Tēva bērnu, lai tu kopā ar mums strādātu Viņa valstībā.” Šādam izteiksmes veidam trūkst skaistuma un cienīguma, un to varētu saglabāt kā paziņojumu pēc dievkalpojuma. Šis izteikums ir arī teoloģiski problemātisks. Uzņemšanu baznīcā veic Kristus caur Svēto Garu Kristībā un nevis viens vai visi draudzes locekļi. Kristītā aicināšana “kopā ar mums strādāt Viņa valstībā” novēršas no Lutera idejas, ka Kristība ir tikai žēlastība.¹³ Būtu grūti atrast šai frāzei liturģisku precedentu. Pēc Kristības Lutera tekstā sekoja svētība, kas ir saglabājusies arī mūsu agendā. Tā ietver pateicību Dievam par atdzimšanu (citēta iepriekš) un beidzas ar vārdiem: “Miers ar tevi. Āmen.”

Dogmatikas grāmatā nav iespējams apskatīt katru liturģijas detaļu, tomēr ir jāpiemin jautājums par klātesošo ļaužu atrašanos pie kristāmtrauka rituāla laikā. Visā Kristības rituāla laikā kandidātiem, mācītājiem, mācītāju palīgiem, krustvecākiem un vecākiem jāstāv ap kristāmtrauku un nevis ap altāri, jo šajā notikumā ir klāt un darbojas Dievs. Pagriešanās pret altāri un muguras pagriešana kristāmtraukam jebkuras rituāla daļas laikā, ieskaitot lūgšanas, var radīt nepareizu iespaidu, ka Dievs nav klāt Kristības ūdenī un ka šis sakraments ir mazāk vērtīgs nekā Svētais Vakarēdiens. Tādēļ arī Luters uzskata, ka Kristības, tāpat kā Svētā Vakarēdiena, laikā ir piemēroti mesties ceļos. Katru Kristību Luters uzskatīja par Jēzus kristības, kurā ir klātesošs trīsvienīgais Dievs, atkārtošanu. Svētās Trīsvienības parādīšanās un klātbūtne Jēzus kristībā atkārtojas arī katra atsevišķa kristieša Kristībā. In Baptismo sonat vox Trinitatis.¹⁴

1 – Tā domā arī Luters, kurš aizrāda, ka “rupjiem priesteriem” nevajag atļaut kristīt.

2 – Luters saglabāja seno paražu saistību ar Kristību, bet viņam pieder arī šie prātīgie vārdi:

3 – Lutera Kristības kārtība (1523) ietvēra arī tādus rituālus kā sāls likšanu bērnam mutē; siekalu likšanu labajā ausī, ko pavadīja lasījums no Mk.7:34: “Efata, tas ir: atveries”; bērna svaidīšanu ar eļļu, sakot: “Es tevi svaidu ar šo pestīšanas eļļu Jēzū Kristū, mūsu Kungā”. Baltais Kristības tērps un degoša lāpa (jeb svece) netika saglabāti 1526. gada rituālā, bet tika atjaunoti pašreizējā Kristības rituālā. Sakarā ar šīm ceremonijām rodas divi jautājumi: vai tās ir praktiskas un ērti veicamas un kāda ir to teoloģiskā nozīme. Daudzas liturģiskas prakses tika iedibinātas praktisku iemeslu dēļ, un vēlāk tām tika doti teoloģiski skaidrojumi. Prakse kristīt kristāmtraukos, nevis baseinos izveidojās praktisku iemeslu dēļ. Senajā baznīcā pieaugušie, kuri tika kristīti, varēja baseinos ņemt līdzi savus bērnus. Kad vecāki, kas jau bija kristīti, vēlējās kristīt savus bērnus, baseini vairs nebija nepieciešami. Sāls mutē izsaka vēlēšanos, lai šī mute runātu Evaņģēlija gudrību. “Efata” ceremonija, aizskarot ausis ar siekalām, parāda, ka Jēzus Savā kalpošanā ir darbojies ar dažādiem līdzekļiem un turpina tā darīt arī Kristībā. Degošās lāpas Luteram norādīja uz līdzību par jaunavām, kas gaida uz Kristus, Debesu Līgavaiņa, atnākšanu. Mūsdienu dievkalpojumā šis priekštats tiek saglabāts, tāpat kā arī svece tiek uzskatīta par simbolu tam, ka kristītais dzīvo Kristus gaismā. Ikonoklastiskais gars, kas vairāk atbilst reformātiem, bieži kavē baznīcu pilnībā lietot tās bagāto simboliku. Tomēr jābrīdina, ka visas šīs ceremonijas nedrīkst atraut no būtiskākās Dieva darbības Kristības ūdenī.

4 – Episkopālās baznīcas “Kopējo lūgšanu grāmatā” ir pamanāmas pretrunas. Šajā izdevumā iekļautajā Katehismā teikts, ka bērni nevar izpildīt Kristībai nepieciešamās prasības, jo tie nevar nožēlot grēkus un ticēt. Trīsdesmit deviņos artikulos tas formulēts vēl precīzāk. Tomēr šī izdevuma Kristības liturģijā ir teikts, ka bērni tic. Pēc lūgšanas par bērna atdzimšanu Svētajā Garā, kura tiek atkārtota arī attiecībā uz krustvecākiem, seko jautājums: “Vai tu šī bērna vārdā atsakies no velna un visiem viņa darbiem.. ?” Citi jautājumi, ieskaitot to, vai šis Kristības kandidāts pieņem Apustuļu ticības apliecību, tiek vaicāti pašam bērnam. Lūgšanas dievkalpojuma sākumā un noslēgumā apstiprina, ka šis bērns tic, ir kļuvis par baznīcas locekli un saņēmis Svēto Garu. Vislabāk tas ir pateikts jautājumā no Kopīgās lūgšanu grāmatas: “Vai tu šī bērna vārdā atsaki velnam un viņa darbiem, šīs pasaules tukšajam greznumam un slavai ar tās alkatību un grēcīgajām miesas iekārēm, ka tu tām neseko, nedz tās tevi pievelk?” Jaunākajā Kopīgās lūgšanu grāmatas izdevumā paturēts jautājums, kas uzdots bērnam, bet vecāku un krustvecāku solījumā ir redzams, ka Kristības pilnīga iedarbība ir paredzēta nākotnē: “Vai jūs ar savām lūgšanām un padomu palīdzēsiet šim bērnam pilnībā sasniegt kristīgu stāju?” Šāda izpratne izriet no reformātu tradīcijas uzskatiem par zīdaiņu Kristību. Citā šī izdevuma daļā tiek vēlreiz apstiprināti mūsu pieņēmumi: “Vecāki un krustvecāki.. garantē, ka bērni tiks audzināti baznīcā, lai viņi iepazītu Kristu un varētu Viņam sekot”. Tomēr šeit trūkst skaidra atdzimšanas, kas notiek Kristībā, nolieguma.

5 – Daži deviņpadsmitā gadsimta luterāņu teologi, kas bija saistīti ar Erlangenes teoloģiju, aizstāvēja bērnu atdzimšanu Kristībā, bet apgalvoja, ka viņiem nav ticības. Šī ideja bija balstīta īpatnējā antropoloģijā, pēc kuras Kristība iedarbojās uz kristīto bērnu “garīgo un fizisko dabu”, bet Dieva vārds varēja iedarboties tikai turpmākajā dzīvē uz viņu “garīgo personību”. Tā šie teologi aizstāvēja atdzimšanu Kristībā, nepiedēvējot bērnam ticību. Arī Pīpers līdz ar citiem ir pamanījis šo uzskatu līdzību ar Romas katoļu nostāju.

6 – Zīdaiņu Kristība (ar krustvecākiem) nodaļā Svētās Kristības kārtība.

7 – Romas katoļu teoloģijā bērns tiek kristīts, pamatojoties uz ticīgo kopienas ticību un nevis uz vecāku ticību. Obermans kļūdījās, apgalvojot, ka, pēc Lutera, bērni tiek kristīti, pateicoties citu cilvēku aizvietojošajai ticībai; Luters uzskatīja, ka baznīcas ticība, īpaši krustvecāku ticība, ir viens no faktoriem, kas palīdz bērnam iegūt pašam savu ticību.

8 – Spinkss ir nobažījies par vecāku pienākumu uzspiešanu Kristības liturģijās: “Vecāki ieņem aktīvu lomu savu bērnu attaisnošanā. Šķiet, ka pie mums bez uzaicinājuma ir ielauzusies Cvinglija mācība par ticības taisnību, kura pamatota pienākumā un apzīmogota ar Garu un kurā Kristība ir tikai eklesiāla zīme”.

9 – “Un es pieņemu, ka cilvēki pēc Kristības novēršas no ticības, jo mēs pret viņiem esam bijuši tik auksti un bezrūpīgi; viņu Kristībā mūsu lūgšanām trūkst dedzības”.

10 – Ja, atbildot uz jautājumiem, arī draudze skaļi skaita ticības apliecību, tad nav iemesla to atkārtot vēlreiz dievkalpojumā. Atkārtošana neatbrīvos baznīcu no slēptiem ariāņiem.

11 – Par Lutera Kristības rituālu Spinkss saka: “Luteram netrūka vajadzīgo zināšanu. Viņš apzinājās pamācības, katehēzes, skološanas un vecāku sniegtās aprūpes nozīmīgumu. Bet tie ir pastorāli jautājumi, kuri ir saistīti ar ilgāku laika periodu. Turpretim Kristība nav cilvēku ceremonija, kas veltīta eklesiālam pastorālajam darbam. Kristība ir norise, kurā Dievs ir izvēlējies attaisnot cilvēku un pasludināt, ka grēks vairs nav pieskaitāms par pārkāpumu. Tā ir ar Dieva žēlastību iegūtās nepelnītās attaisnošanas redzama zīme. Šī nav norise, kurā slēdz vienošanos vai līgumus ar Dievu. Tā ir norise, kurā bēg no velna un nodod sevi Dieva žēlastībai, uzticoties, ka Dievs būs uzticams un šajā pašā brīdī šīs ceremonijas laikā dāvās pestīšanu. Ticība ir vienkārši uzticēšanās, tāpat kā sievietei, kura pieskārās Jēzus drēbēm. Tā ir uzticēšanās tam, ka šeit kaut kādā veidā, pat ja tas nav pilnīgi saprotams, šis par cilvēku kļuvušais Dievs var pestīt”.

12 – Apustuļu ticības apliecība ir Nīkajas un Atanāsija ticības apliecību pamatā. Tā ir viena no sešām Mazā katehisma un viena no piecām Lielā katehisma daļām. Tā ir īpaši pieminēta Šmalkaldes artikulos, Epitomē un Konkordijas formulā. Konfesionāla baznīca pēc definīcijas ir sakramentāla baznīca, jo tās ticības fundamentālās nostādnes ir radušās un tiek apliecinātas Kristībā.

13 – Spinkss raksta, ka “jau 1524. gadā Ozianders izdeva Lutera Kristības rituāla variantu, kuram viņš pievienoja arī pamācības pirms Kristības. Šo rituālu 1533. gadā viņš nomainīja ar Lutera Kristības rituālu, jo, iespējams, viņš saprata, ka pat pamācība piešķir liturģisku izteiksmi pactum teoloģijai un tādējādi mazina žēlastības nozīmi”.

14 – Pārdomāsim arī šos reformatora vārdus: “Tādēļ ir labi, ka Altāra sakraments tiek pagodināts ar ceļu locīšanu; jo šeit ir Kunga patiesā miesa un asinis, kā arī Svētā Gara klātbūtne un Dieva vārda apsolījums, kas ir jāklausās ar godbijību. Jo šeit darbojas Dievs un Sevi parāda Kungs. Mozus to dažreiz sauc par Dieva vaigu. Ar to viņš domā, ka Dievs ir klāt un man parādās. Šeit man noteikti pienākas celties un mesties ceļos. Un tā Dieva vaiga parādīšanās, ko mēs piedzīvojam, ir vienlīdzīga ar, jā, pat pārāka par visu, kas parādās Mozus likumā. Kad es tuvojos Kristībai, man noteikti ir jāsecina, ka šeit netiek darīts nekas cilvēcisks. Bet ūdens ir aizsegs jeb līdzeklis. Tāds pats ir arī Dieva vārds, ar kuru ir aizsegts Dievs. Aiz Eiharistijas, Kristības, Dieva vārda stāv mūsu Kungs Dievs, un tas viss ir Dieva seja, caur kuru Viņš ar mums runā un darbojas ar katru atsevišķi. Viņš mani kristī; Viņš piedod manus grēkus un dod Savu miesu un asinis ar mācītāja roku un muti. Jo Kristībā Dievs dod pestīšanu. Šajos līdzekļos izpaužas Dieva klātbūtne, forma un epifānija. Tādēļ mēs darām pareizi, ja mēs noliecamies un pagodinām Dievu, kad Viņš ar mums runā. Ja mēs to nedarām ar savu ķermeni, tad mums vismaz tas jādara ar visu savu sirdi. Un Kristībā, protams, mūsu acīm un sirdij jābūt pievērstām notikumiem pie Jordānas, kur no debesīm ir dzirdama Tēva balss, ir redzama Jēzus miesa un Svētais Gars parādās baloža veidā. Tāpat notiek arī mūsu Kristībā.”