Kristība kā pamatsakraments

Luterāņi Kristībai nav pievērsuši tik lielu uzmanību kā Svētajam Vakarēdienam vai nesen atjaunotajai privātās grēksūdzes un absolūcijas praksei.¹

Mārtiņš Luters nevērtēja vienu žēlastības līdzekli augstāk par citiem grēku piedošanas ziņā, tomēr viņš nošķīra to nozīmi. Viņš uzskatīja, ka katram sakramentam ir unikāla iedarbība un ka vienu sakramentu nevar aizvietot ar citu. Kristība viņam nebija tikai ienākšanas brīdis kristīgajā kopībā; tā bija pielīdzināma kristieša dzīvei, un tā noteica baznīcas robežas. Luters apgalvoja, ka pāvesta piekritēji nevar saukt luterāņus par herētiķiem, jo viņiem ar luterāņiem ir kopīga Kristība. Šis sakraments ne tikai iesaista ticīgos derībā, bet pats ir šī derība.² Luteram Kristība bija pamatsakraments, kurā savu nozīmi iegūst visi citi sakramenti:

Kristība ir pirmais un vissvarīgākais sakraments, bez kura visi citi sakramenti nav nekas, kā to arī viņiem [pāvesta piekritējiem] jāatzīst.

Būt kristītam ir gluži tas pats, kas būt Kristū. Pēdējā laikā īpaši Amerikas luterāņu baznīcās ir ticis diskutēts par Lutera baznīcas un kalpošanas amata doktrīnām, bet šajās diskusijās ir palicis neievērots, ka daudz dziļāku nozīmi Luters piešķīra Kristībai. Kā doktors Luters varēja likumīgi pievērsties reformācijai, bet pārbaudījuma brīžos viņš paļāvās nevis uz savu ticību, svētumu un garīgajiem sasniegumiem, bet gan uz Kristību, kura viņam vienmēr bija tagadnes realitāte un nevis vienkārši notikums pagātnē:

Patiešām, ja man būtu teikšana pār šīm lietām, es negribētu, lai Dievs runā ar mani no debesīm vai parādās man; bet es gribētu – un par to es lūdzu ik dienas –, lai es ar pienācīgu cieņu un patiesi spētu novērtēt Kristības dāvanu, jo es esmu kristīts..

Lai mēs tiktu attaisnoti, Kristībai ir nepieciešama arī ticība, bet tieši Kristība un nevis ticība ir tā, kas sniedz pestīšanas drošību. Daži pētnieki Lutera teoloģijā ir saskatījuši pretrunu starp attaisnošanu ticībā un paļaušanos uz pestīšanu Kristībā.³ Taču ticība, kas ir pievērsta sev, ir gan nevajadzīga, gan pašiznīcinoša. Šāda ticība bija monasticismā, no kura Luters bēga. Šī ticība atkal parādījās anabaptistiem, kuri Kristībā nesaredzēja neko vairāk kā ticības apliecināšanu. Cilvēka vājuma dēļ tai tika pievienota sludināšana un Eiharistija, bet Lutera uzskatos tikai Kristība palika kristiešu patvērums. Luteram ticība Dievam un Viņa vārdam nozīmēja ticību Kristībai.

Lutera izpratne par Kristību kā kristīgās dzīves pamatu līdz ar to veidu, kā tā tika iekļauta luteriskajās ticības apliecībās, noteikusi šī konfesionāli luteriskās dogmatikas darba tapšanu.⁴ Lai konfesionāli luteriskā teoloģija būtu patiesa pret sevi, tai ir jāizklāsta sava nostāja Svēto Rakstu kontekstā. Šis uzdevums ir saistīts ar angliski runājošo nāciju pausto kritiku, jo tajās vairums kristietības formu sakņojas drīzāk reformātu, nevis luterāņu mantojumā. Šo uzdevumu mēs esam nodomājuši veikt pārdomāti un nesatricināmi. Nedrīkst pieļaut, ka dogmatiskā teoloģija būtu nošķirta no bibliskās teoloģijas, jo tādā gadījumā tā nevarētu pretendēt uz sekošanu Lutera un luterāņu tēvu tradīcijai.

Diskusija par luterāņu Kristības doktrīnas pamatiem ir veltīta tam, lai vērstos pret baptistu un reformātu argumentu (kas dažreiz arī ir bibliski) ietekmi luterāņu vidū. Šīs reformātu un īpaši baptistu ietekmes dēļ daudzi ir sākuši uzskatīt, ka viņi nevar paļauties uz savu Kristību, lai tiktu pestīti, īpaši, ja tikuši kristīti agrā bērnībā. Modernās ar Kristību saistītās problēmas būtiski neatšķiras no tām, kuras reformācijas laika sākumā izvirzīja anabaptisti un Ulrihs Cvinglijs. Tādējādi vidē, kurā valda uzskats, ka Kristība nav nepieciešama pestīšanai, un kur Kristības prakse visbiežāk tiek attiecināta uz pieaugušajiem, šī grāmata piedāvā luterāņu nostāju, kas balstīta bibliskā skatījumā, jo dogmatiskā teoloģija savā būtībā ir bibliska teoloģija.⁵

Kristības un it īpaši zīdaiņu Kristības noniecināšana nav tikai reformācijas laika un moderno laiku fenomens, bet šāda domāšana bija raksturīga jau viduslaikos, kad grēksūdze un gandarīšanas labie darbi tika uzskatīti par daudz nozīmīgākiem. Iestāšanās klosterī, lai darītu labus darbus, bija “otrā kristība”. Šī “kristība” deva tādus labumus, kādus pirmā un tādējādi otrajai pakļautā Kristība nevarēja dot. Bērni tika kristīti, bet, lai iegūtu pestīšanu, mūku zvērestam bija lielāka nozīme.

Salīdzinājumā ar Romas katoļiem, Austrumu pareizticīgajiem, reformātiem un baptistiem luterāņi Kristību vērtē visaugstāk, lai gan diemžēl to nevar teikt par visiem luterāņiem vienādā mērā. Saskaņā ar luterāņu teoloģiju Kristība nav tikai pretlīdzeklis iedzimtajam grēkam un pastrādātajiem grēkiem, bet paliek grēcinieka patvērums visu dzīvi. Šāda nostāja pat katoļiem nav pieņemama. Viņiem Kristības žēlastībai ir jāpievieno konfirmācijas žēlastība. Kristībā iegūtā žēlastība var tikt pazaudēta, tādēļ ticīgo uzmanība tiek pievērsta grēku nožēlas sakramentam.⁶

Pretstatā Romas baznīcai Austrumu pareizticīgā baznīca uzskata, ka Kristības iedarbība turpinās visas dzīves garumā un kristieši pie tās var arvien atgriezties, bet viņu doktrīna par cilvēka samaitātību nav formulēta tik stingri kā luterāņu doktrīna par iedzimto grēku, jo luterāņu mācībā pat tikko dzimušam bērnam ir nepieciešama izpirkšana.⁷

Reformētās baznīcas, ieskaitot baptistus, konsekventi nesaskata pašā Kristības rituālā nekādu pestījošu aktivitāti vai dievišķu klātbūtni. Viņu teoloģijā tai ir atvēlēta tikai palīga loma, un praktiskā ziņā tā nav nepieciešama. Šajā darbā ir izklāstīts luterāņu uzskats, ka Kristība ir gan kristīgās dzīves pamats, gan arī tās pastāvīgais saturs.

Trigs sniedz īsu, bet noderīgu kopsavilkumu par jaunākajiem pētījumiem attiecībā uz Kristību Lutera teoloģijā.
2 – Reformāti ar vārdu “derība” saprot savstarpēju vienošanos. Luterāņi tikai dažreiz to lieto šādā nozīmē. Apgraizīšana vai citi sakramenti kā derība ir Dieva iedibināti žēlastības līdzekļi, kam ir vajadzīga ticība, bet tos var definēt arī bez ticības jēdziena.

3 – Nav iespējams pienācīgi samierināt Lutera skaidro mācību par attaisnošanu ticībā un viņa uzskatus par atdzimšanu Kristībā. Viņa laikabiedri saredzēja šo plaisu viņa bruņās, tāpat kā daudzi radikāļi, kas tiem sekoja.
4 – Trigs raksta:

5* – Biblisko un dogmatisko teoloģiju sāka nošķirt tikai pirms diviem vai trijiem gadsimtiem. Apgalvot, ka Luters bija tikai Vecās Derības pētnieks un nevis dogmatiķis, var tikai cilvēks, kas nav informēts par Lutera akadēmisko karjeru un viņa lekciju saturu, jo Lutera lekcijas bija dogmatiski traktāti un reizē rūpīga Bībeles tekstu ekseģēze. Viņa pieeja gan nelīdzinājās moderno komentētāju precīzajai ekseģētiskajai metodei, kur tiek sīki aplūkota katra vārda un teikuma gramatiskā struktūra. Lai gan Luters grieķu valodu bija mācījies pie reformatora Filipa Melanhtona, savās lekcijās viņš pamatojās uz latīņu Vulgātu. Gan Luters, gan Melanhtons bija Bībeles pētnieki, bet viņi abi rakstīja arī dogmatiskus traktātus, un daži no tiem tika iekļauti luteriskajās ticības apliecībās. Mūsdienās pazīstamais ekseģēzes un dogmatikas disciplīnu nošķīrums netieši parādījās jau vācu piētismā un plašāk attīstījās apgaismības laikā. Oponējot dominējošajai luterāņu ortodoksijai, piētisma tēvs Spensers garīgās barības meklējumos vērsās pie Bībeles. Dominējošās sholsatiskās teoloģijas vietā piētisms piedāvāja biblisko teoloģiju. Lai labotu agrāko ortodoksiju, apgaismības laikmeta racionālisms no Bībeles ieguva visdažādākās teoloģijas. Es esmu ieinteresēts, lai Kristības doktrīna tiktu izklāstīta pēc iespējas plašākā bibliskā perspektīvā. Tādēļ manas teoloģiskās pārdomas vietām pievēršas sīkākai ekseģēzei. Ja dogmatiskajai teoloģijai ir jābūt ekseģētiskai, it īpaši, ja tā vēlas būt konfesionāli luteriska, tad, lai tā kļūtu patiesi teoloģiska (dogmatiska) disciplīna, ekseģēzei ir jāpārvar apgaismības laikmeta mantojums. Par laimi, ir izskanējuši daži aicinājumi uz teoloģisku ekseģēzi. Mūsdienās Karls Bārts ir atjaunojis biblisko teoloģiju, kurā ekseģēzes un dogmatikas disciplīnas ir apvienotas.
6 – Lai gan Romas katoļi atzīst Kristības nepieciešamību, kristīgās dzīves pamatā viņiem ir Eiharistija. Ja Luteram Kristība ir visu citu rituālu un sakramentu pamatā, tad katoļiem kristīgās dzīves pilnība ir redzama Eiharistijā. Viņiem Kristībā iegūtā žēlastība tiek pazaudēta, izdarot smagu grēku, un šī žēlastība netiek atjaunota ar Kristības, bet ar grēku nožēlas sakramenta palīdzību. Arī luterāņi uzskata, ka Eiharistija ir kristīgās (sakramentālās) dzīves centrā un ir tās mērķis, bet par šīs dzīves pamatu viņi uzskata Kristību.
7 – Plašāku diskusiju par iedzimto grēku un īpaši to, kā tas tiek formulēts Austrumu pareizticībā, būtu jāatvēl kādai citai šīs sērijas grāmatai. Džons Meijendorfs raksta, ka “patristiskā pestīšanas doktrīna nav pamatota idejā par vainu, kura mantota no Ādama un no kuras cilvēku ir atbrīvojis Kristus, bet gan daudz eksistenciālākā izpratnē par “kritušo” un “atpirkto” cilvēci”.