Ko mēs drīkstam lūgt

Bieži tiek uzskatīts, ka “dienišķā maize” ietver sevī visu, kas mums nepieciešams ikdienas vajadzību apmierināšanai.

To varētu tālāk izskaidrot šādi:

“Kad jūs pieminiet un lūdziet par dienišķo maizi, jūs lūdziet pēc visa, kas nepieciešams, lai iegūtu un baudītu šo dienišķo maizi, un, no otras puses, pret visu to, kas tam traucē. Tāpēc mums ir jāraugās plašāk un jādomā ne tikai par krāsni un miltu toveri, bet arī par attālo lauku un visu zemi, kas mums sniedz dienišķo maizi un visu citu iztiku. Jo, ja Dievs neliktu tai augt, un nedotu tai laukā savu svētību un aizsardzību, tad mums nekad nebūtu maizes, kuru izņemt no krāsns un likt galdā.”

Nepieciešamība lūgt Dievu rodas ne tikai ārējo ienaidnieku Mūsu garīgais stāvoklis mūs spiež lūgt palīdzību, lai mēs spētu palikt ticībā: lai kristietis paliktu garīgai dzīvei ir nepieciešama lūgšana. Lūgšana ir nepieciešama arī tādēļ, lai turpinātu dzīvot svētu dzīvi. Tā ir nemitīga ikdienas cīņa:

“Lai arī mēs esam saņēmuši grēku piedošanu un mūsu sirdsapziņa ir pilnīgi tīra, tomēr mūsu dzīvē no grēka neviens nav pasargāts. Tāpēc, pat ja šobrīd mēs esam dievbijīgi un mūsu sirdsapziņa Dieva priekšā ir tīra, mums tik un tā ir jālūdz, lai Viņam nebūtu jāredz, kā mēs atkrītam no ticības un padodamies pārbaudījumiem un kārdinājumiem.”