Ko es bez tev, ak Jezus, padaritu? [157]

Kungs, māci man apdomāt tavu krustu,
Ko tu uzņēmies, ka neviens nezustu,
Kas no tev mācās ticēt, Dievu bīties,
Uz debes’ dzīties.

Tu Dieva ģīmī būdams cilvēks dzimis,
Paklausīgs Tēvam krusta-nāvē grimis,
Līdz as’nīm nomocīts par ienaidniekiem
Dēļ viņu grēkiem.

Ak Dieva padoms svēts un mūžam sveicams,
Ar pašu eņģ’ļu mēlēm ne-izteicams!
Jūs grēcinieki, Jezus jūsu labā
Mirst krusta stabā.

Dievs taisnis ir un atriebj mūsu grēkus,
Viņš žēligs ar un pesti grēciniekus, –
Šāds svētās ziņas Jezus krusts mums rāda
Un sirdī stāda.

Tur mācos, ka pats nespēju nenieku,
Ka grēks man dar’ par Dieva ienaidnieku,
Bet krusts man dar par Dieva draugu,
Kad uz to raugu.

Ko es bez tev, ak Jezus, padaritu?
Es šeit pie tava krusta zemē krītu
Un pielūdzu, Kungs, tavu žēlastibu
Ar pateicibu.

Ak palīdz, Jezus, man caur savu Garu,
Ka tavu krustu tā mieninēt varu,
Ka visur rādu dzīvu mīlestibu
Ar labprātibu.

Tu savu dzīvibu par man nodevis,-
Kā es tad turpmāk dzīvotu priekš sevis?
Tev piederu, pie tev es gribu spiesties,
Uz labu griezties.

Kad man šai vārgu-zemē uziet bēdas,
Tad gribu ciest un staigāt tavās pēdās;
Tu Kungs, tu biji svēts un nenoziedzigs,-
Tak ciet neliedzigs.

Tu Kungs, kas visas pasaul’s grēkus nesi,
Tu ar par maniem brāļiem cietis esi;
Es mīļošu ar, kamēr velku dvašu,
Tos kā sev pašu.

Es negribu pret vaidniekiem atriebties,
Nedz lādēt, lamāt, nedz ar preti tiepties;
Tu, svētais kungs, par naidniekiem nesūdzi,
Bet Dievu lūdzi.

Kungs, lai tavs krusts pan dzemdina par jaunu
Un savalda, kad miesa viļ uz ļaunu,
Lai tas uz debesi man dara gudru
Un allaž mudru.

Jau redzu es to žēlastibas loni,
Nekas man ne-atraus to debes-kroni,
Es mūžam dzīvošu ar visiem svētiem
Un izredzētiem.

Lai pasauls bērni Jezus krustu smāde,
Tas iraid viņu pašu dvēs’lēm skāde;
Man ir šis krusts pret pasauli negantu
Par svētu mantu.

Kad mirstot man, Kungs, mani grēki biede,
Tad lai tavs krusts man mierina un dziede;
Tas lai man palīdz galā mierā beigties,
Uz debes’ steigties.