Ko dod Svētais Vakarēdiens?

Ko tad mēs saņemam Svētajā Vakarēdienā? Uz šo jautājumu ir dotas dažādas atbildes. Īsumā pievērsīsimies visizplatītākajām teorijām par Komūniju kristietībā.

Pēc Romas katoļu Baznīcas mācības par Svēto Vakarēdienu, Komūnijas laikā maizē un vīnā notiek pārvērtības un tie kļūst par Kristus miesu un asinīm (transsubstanciācija). Priesterim ordinētam Dieva kalpam ir visa vara izraisīt šo pārvērtību. Kad tas ir noticis, maize vairs nav maize un vīns nav vīns; elementi izskatās un garšo kā maize un vīns, taču īstenībā tie ir Kristus miesa un asinis.

Komūnijā laji saņem tikai maizi. Priesteris saņem gan maizi, gan vīnu. (Pēdējā laikā ir bijuši gadījumi, kad laji dzer no kausa.) Maize, kas palikusi pāri pēc Komūnijas, tiek rūpīgi savākta un saglabāta kā pielūgsmes objekts. Galu galā – tā taču ir Kristus miesa. Viena no svarīgākajām Romas katoļu Baznīcas mācībām ir “miesas upuris”. Pamatdoma ir šāda: priesteris paņem pārvērsto maizi un vīnu, kas tagad ir Kristus miesa un asinis, un pasniedz to Dievam kā upuri. Pēc Romas katoļu Katehisma, tad notiek “Golgātas upura bezasiņu atkārtojums, Kristum caur priestera rokām nododot sevi debesu Tēvam bezasiņu veidā”. Šis mesas upuris tiek upurēts dzīvo un mirušo dēļ, kas atrodas šķīstītavā.

Tas, ka vienīgi priesteris drīkst dzert vīnu, ir voluntārs un nebiblisks lēmums. Lai to pamatotu, katoļi apgalvo, ka svētās asinis var viegli izšļakstīties un ka Jēzus asinis ir klātesošas arī maizē, kas ir Kristus miesa. Bet kāpēc tad Jēzus mums deva gan maizi, gan vīnu?

Mācība par to, ka maize un vīns tiek pārvērsti par Kristus miesu un asinīm, ir tikpat nebibliska. Ir gan tiesa, ka Komūnijas dalībnieks saņem patieso Kristus miesu un asinis. Taču elementu pārvērtība nenotiek. Pāvils konsekrēto maizi sauc par “maizi”. (1.Kor.10:16) Svētie Raksti skaidri deklarē, ka maize “ir” Kristus miesa, nevis ka tā “tiek pārvērsta par Kristus miesu”. Salīdzinājumam lasīsim Jāņa evaņģēliju, kur ir teikts, ka “Vārds kļuva miesa”, nevis “tika pārvērsts par miesu”. (Jņ.1:14) Dieva mūžīgais Dēls netika pārvērsts par cilvēku, Viņš kļuva par cilvēku, bet tas notika tādā veidā, ka Viņš vēl joprojām ir gan patiess Dievs, gan patiess cilvēks. Vārds “ir”, runājot par Svēto Vakarēdienu, ir jāsaprot līdzīgā veidā. Maize un vīns joprojām ir maize un vīns, bet, kad mēs tos saņemam, mēs saņemam Jēzus miesu un asinis.

Arī mācība par “mesas upuri” nesaskan ar Jauno Derību, kur ir teikts, ka Jēzus upuris ir pabeigts vienreiz par visām reizēm. (Ebr.7:27 un 10:14)

Turklāt Jēzus mums Svētajā Vakarēdienā ir devis maizi un vīna koka augļus, lai mēs tos ēstu un dzertu, nevis pielūgtu vai upurētu Dievam.

Reformētās Baznīcas mācība par Svēto Vakarēdienu savukārt ir novirzīšanās uz pretējo pusi. Cvinglijs apgalvoja, ka vārdiem: “Tā ir mana – manu miesa,” ir simboliska nozīme: “Tas nozīmē – vai attēlo – miesu.” Kalvins atradās tuvāk Lutera izpratnei un bieži izteicās līdzīgi. Pēc Kalvina uzskata, Svētā Gara uzdevums ir radīt kopību starp Jēzu Kristu un ticīgajiem. Ari Komünijā (Svētajā Vakarēdienā) Svētais Gars rada kopību starp Jēzu un Viņa draugiem. Viņš nepiekrita tam, ka mēs saņemam Jēzus miesu un asinis maizē un vīnā. Jēzus miesa ir debesis, Kalvins teica. Luters turpretī apgalvoja, ka Jēzus arī kā cilvēks ir visur klātesošs, jo Viņš ir viens ar Dievu Tēvu. Taču Kalvins tam nepiekrita Viņš turējās pie savas mācības, ka Svētais Gars ir saikne starp Jēzu un mums.

Reformētās Baznīcas mācība ir pretrunā ar Jauno Derību. Ja Romas katoļu mācība saka kaut ko vairāk, nekā mēs atrodam Bībelē, tad reformētās Baznīcas mācība no Bībeles liecības kaut ko atņem. Kad Jēzus saka: “Tā ir mana miesa,” – mēs nedrīkstam atņemt šiem vārdiem to burtisko nozīmi. Vārds “ir” nekad nevar kļūt par “nozīmē”. Kad Jēzus saka: “Es esmu īstais vīna koks,” – Jēzus domā to, ko Viņš saka. Viņš ir īstais vīna koks, kā arī dzīvības maize un durvis, pa kurām avis ieiet. Viņš ne tikai norāda uz to, Viņš tas ir. Šajos salīdzinājumos vārdam “ir” nav vajadzīgs paskaidrojums; tas vajadzīgs vienīgi vārdiem “vīna koks”, “maize” un “durvis”.

Tāpēc tulkot vārdu “ir” kā “nozīmē” ir pilnīga pašdarbība. Mums tie jāpieņem tā, kā tie ir rakstīti.

Mācība par Svēto Vakarēdienu mūsu Baznīcā ir cieši saistīta ar Bībeles liecību. Lutera Mazais Katehisms:

Altāra sakraments ir mūsu Kunga Jēzus Kristus patiesā miesa un asinis, kas apslēpti maizē un vīnā, doti mums, kristiešiem, ēšanai un dzeršanai, kā to iestādījis pats Kristus.

“Es esmu ļoti ilgojies šo Lieldienu jēru ar jums ēst.” (Lk.22:15) Tā Jēzus teica, iestādot Svēto Vakarēdienu. Viņš mūs ielūdz uz šo sakramentu. Viņš ielūdz mūs pie sava galda tāpēc, ka Viņš grib būt sadraudzībā ar mums. Bībele saka: “Svētības kauss, ko mēs svētījam, vai tā nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu?” (1.Kor.10:16)

Tajā pat laikā Svētais Vakarēdiens sniedz ticīgajiem īpašu kopību savā starpā. “Jo kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa.” (1.Kor.10:17)