Klausīties Dieva vārdus pareizi

Tu saki, ka bieži lasi un klausies Dieva vārdu bez jebkāda iespaida, palikdams vēss un bezjūtīgs, tad uz to ir jāatbild: ja tevi neuztrauc un nebiedē tas, ka, klausīdamies debesu vārdus, tava sirds ir auksta un vienaldzīga, tā ir nepārprotama zīme, ka tava sirds joprojām ir neatgriezīga un apcietināta.

Tomēr ievēro arī to: ja tu esi noraizējies un mēģini ar godbijību un dziļāku izjūtu klausīties Dieva vārdus, bet joprojām paliec vēss, tas, protams, ir grēcīgi, tomēr tavas bažas šajā sakarā ir laba zīme, ka tev ir krietna mācekļa prāts un pat savā vēsumā tu nebūsi klausījies Dieva vārdus bez svētības.

Vispirms skarbais Dieva vārds par pazemības nepieciešamību tevi pazemos un tu būsi nemierā ar sevi, taču pēc tam viena vai otra Dieva vārda sēkla, kas iesēta sausajā zemē, sāks augt un nesīs labus augļus.

Citiem vārdiem sakot, ja vien tu šos Dieva vārdus ar savu prātu satversi un savā atmiņā paglabāsi, tad kādu brīdi tev šie vārdi var gan likties vienaldzīgi un situācijai neatbilstoši, tomēr vēlāk, kad būs pienācis īstais brīdis un vajadzīga situācija, Viņa vārdi modīsies dzīvei un uzticīgais Gars tos darīs dzīvus un iedarbīgus.

Arī Jēzus kaut ko līdzīgu bija sacījis par Svēto Garu, kurš nāks un atgādinās mācekļiem visu, ko Viņš tiem sacīja (Jņ.14:26). Mācekļiem klājās tāpat, kad viņi šīs Jēzus runas laikā visu nesaprata, bet vēlāk, kad Dieva vārds tiem ar dažādiem notikumiem tika atgādināts, viņi atcerējās, ka Jēzus to viņiem bija teicis.

Tā, piemēram, bezrūpīgam un priecīgam cilvēkam nav lielas jēgas klausīties mierinājuma sprediķi, turpretī posta un nelaimes dienā šāds mierinājuma sprediķis viņam kļūst par svētību. Līdzīgi tas notiek ar visiem Dieva vārdiem. Nekad tos nedrīkst klausīties bez bijības, bet tie jāklausās pareizi un jāpaglabā savā sirdī.