Kas tad cits, ja ne mēs!?

Man bija tas prieks un izdevība mācīties vienā no Luterāņu Baznīcas Misūri Sinodes semināriem, proti, Fortveinas Teoloģiskajā seminārā. Runājot par teoloģiskās izglītības līmeni un to, kā tiek sagatavoti topošie mācītāji, uzdrošināšos apgalvot, ka mums Latvijā vēl ir tāls ceļš ejams, lai mēs sasniegtu šādu līmeni un kvalitāti, lai mums būtu tik augsta līmeņa profesori. Luteriskām ticības apliecībām, kā tās ir apkopotas Konkordijas jeb Vienprātības grāmatā ir izšķiroša loma jauno mācītāju sagatavošanā. Taču tajā pašā laikā šajā seminārā tiek ļoti spēcīgi mācīta Baznīcas tēvu teoloģija, kā arī tiek smalki un rūpīgi analizētas mūsdienu aktuālākās problēmas, piemēram, eitanāzija, aborti, darbs ar mirstošiem cilvēkiem, bioētika utt.

Un, ja vēl pie visa pievienotu dažādo Bībeles grāmatu ekseģēzes, homilētiku, liturģiju, kurus pasniedz profesori ar pasaulē atzītiem grādiem, tad tiek iegūta pilnīga aina par šī semināra vispusīgi orientēto teoloģisko izglītību. Esmu pārliecināts, ka katrs teoloģijas students Latvijā, ja viņam būtu iespēja šeit studēt, nekad to nenožēlotu.

Jāpiebilst, ka gan seminārs Fortveinā, gan arī otrs seminārs Sentluisā pilnībā tiek finansēts no draudžu locekļu un citu cilvēku brīvprātīgiem ziedojumiem. Es pieminu šo faktu tāpēc, ka šīs Baznīcas cilvēki ir pieraduši negaidīt palīdzību no valsts. “Kas tad cits, ja ne mēs” – tā es raksturotu šis Baznīcas domāšanas veidu. Pavisam konkrēti tas notiek šādi: ja no kāda iecirkņa ir cilvēks, kurš vēlas studēt teoloģiju un kļūt par mācītāju, tad viņa studijas tiek finansētas vai nu no iecirkņa, vai arī no draudzes līdzekļiem, kurā viņš nākotnē varētu kalpot. Es būtu ļoti priecīgs, ja šodien vai tuvākā nākotnē mūsu draudzes Latvijā pārņemtu kaut vai šo pieredzi un nopietni pārdomātu jautājumu par topošo mācītāju sagatavošanas un izglītības finansēšanu. Atcerēsimies arī to, ka pašreiz tieši Misūri Sinode dod “lauvas tiesu” mūsu teoloģiskās izglītības finansēšanai Latvijā.

Runājot par teoloģisko izglītību Fortveinā, jāpiebilst, ka mani patīkami pārsteidza profesoru un studentu savstarpējās attiecības. Proti, vienā vārdā tās būtu raksturojamas kā draudzīgas. No vienas puses, profesori ļoti ciena savus studentus un, neraugoties uz savām patiešām plašajām zināšanām, tomēr nav uzpūtušies un lepni par to. Savas zināšanas šie profesori uztver kā labu Dieva dāvanu, par kuru nav jāuzpūšas, bet ar kuru ir jākalpo mazākajiem brāļiem, šajā gadījumā – topošajiem mācītājiem. No otras puses, arī studenti ciena un mīl savus profesorus, un tāpēc cenšas maksimāli labi izpildīt katra priekšmeta konkrētās prasības.

Studējot Fortveinā, man bija iespēja nedaudz iepazīt arī draudžu dzīvi no iekšienes. Proti, svētdienās parasti es braucu uz dažādām draudzēm, lai piedalītos dievkalpojumos, Bībeles stundās un citos sadraudzības pasākumos. Par Misūri Sinodes draudzēm, kurās man gadījās būt, gribētos izcelt divas lietas. Pirmkārt, draudžu locekļi negaida palīdzību no malas. saprot, ka viss ir pašu rokās un neviens “onkulis no Amerikas” viņiem nepalīdzēs. Viņi paši ceļ un remontē dievnamus. Pašas draudzes finansē savus darbiniekus. Otrkārt, daudzās draudzēs es ievēroju spēcīgu misijas apziņu. Kā man likās, ikdienā draudzes nodarbināja apmēram šādi jautājumi – kā mēs varam būt līdzdalīgi Labās Vēsts izplatīšanai visā pasaulē, kā mēs varētu evaņģelizēt tuvāko apkārtni, ko mēs varētu dot citām tautām, kurām bieži vien nav pat dienišķās maizes? Tieši šī misijas apziņa manī radīja siltumu, kuru Latvijā reti kad nācās piedzīvot. Jo, šķiet, ka Latvijā mēs bieži vien neredzam tālāk par savu nabu, tālāk par saviem dievnamu remontiem, tālāk par strīdiem un kašķiem draudžu locekļu vidū.

Taču, uzskaitot visas šīs pozitīvās iezīmes, es apzinos divas lietas. Vispirms – manā redzeslokā nonāca varbūt tikai simtā daļa no visa tā, ar ko dzīvo un ko dara šī skaitliski lielā luterāņu Baznīca. Tāpat viss iepriekš sacītais nenozīmē, ka Misūri Sinodei nebūtu savu iekšējo problēmu. Grēks ir universāls, un tas veic savu postošo darbu jebkurā valstī, jebkurā tautā, jebkurā Baznīcā.

Mūsu luteriskā Baznīca Latvijā ir noteikti vecāka par Misūri Sinodi, tomēr tas nenozīmē, ka mums nebūtu no viņiem ko mācīties. Tieši otrādi, komunisma gadi ir cirtuši pamatīgus robus mūsu Baznīcas attīstībā, un Misūri Sinode var būt lielisks palīgs mūs. Baznīcas atkopšanās un izaugsme procesā, gan izglītības, gan draudžu, gan misijas, gan diakonijas laukā.