Kas ir mīlestība?

Kāds arguments, kas var novest pie Dieva nemainīgo baušļu relativizēšanas vai pat principiālas atcelšanas, parādās ar biblisku pamatojumu kādā kristīgā ietērpā, ko iespējams interpretēt ļoti dažādi: “Tādējādi bauslības piepildījums ir – mīlestība” [Rom.13:10].

Arī dubultbausli par Dieva un tuvākā mīlestību var minēt kā pamatnoteikumu atsevišķu baušļu pielietojumam kādā konkrētā situācijā, un to beigu beigās var apkopot bieži lietotajā Augustīna citātā par 1.Jņ.4:9:

“Mīli un dari, ko gribi.”

Kas runā par mīlestību un nosauc to par normu pielietojuma un spēkā esamības vienīgo normu un kritēriju, var rēķināties ar plašu piekrišanu, tāpēc ka viņš aizskar to, ko vēlas katrs cilvēks, kas katram vajadzīgs un kura trūkumu katrs rūgti pārdzīvo. Bet vai katrs cilvēks arī nezina, cik liela šeit ir iespēja – pastāvot dažādiem priekšstatiem – piedzīvot maldus un vilšanos?

Ka, sabrūkot mīlestības pilnajai paļāvībai uz Dievu, sabrūk arī paļāvības pilna mīlestība cilvēku starpā, tā ka viņiem jāaizsedzas vienam no otra un Dieva priekšā tas pieder pie grēkā krišanas simptomiem. Nosauktajās Svēto Rakstu vietās runa ir par mīlestību, un Rom.13:8-10. pasacīts, ka tā ir nevis bauslības atcelšana, bet tās piepildījums, un šeit saistībā ar dubultbaušļa otro daļu tiek pārliecinoši nosaukti dekaloga otrās plāksnes atsevišķie baušļi. Mīlestība kā “bauslības piepildījums” neatrodas pāri baušļiem, bet gan baušļos. Arī “mīlestības augstajā dziesmā” tiek rādīts, ka mīlestība nav vienaldzīga pret netaisnību un patiesību: “Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību”. [1.Kor.13:6]

Un tā vērā ņemams Augustīna izteikums, kas 1.Jņ.4:9 skaidrojumā netieši norāda uz šo mīlestības augsto dziesmu un plašākā kopsakarā uzskaita, kam jānotiek mīlestībā un kas bez mīlestības notikt nedrīkst: “…un ja tu tagad klusē, klusē ar mīlestību; ja tu kliedz, tad kliedz ar mīlestību; ja aizrādi, tad aizrādi ar mīlestību; ja saudzē, tad saudzē ar mīlestību; tevī iekšā jābūt mīlestības saknei, un no šīs saknes var celties tikai labais.” Tas jāpasaka skaidri un pārliecinoši, ka runa šeit ir par Dieva mīlestību Viņa baušļos, kura arī un tieši tur, kur tā aizliedz, grib cilvēkam labu.

Tas ir kaut kas pilnīgi cits, nekā cilvēka mīlestība, kura vispirms ir vērsta uz to, ko cilvēks pirmām kārtām sev un tad arī kādam citam un citiem uzskata par labu kamēr tas viņam šķiet esam labs. Kamēr Dieva mīlestība pamato baušļu labumu, cilvēka mīlestība par Dieva bausli vispirms jautā par to, vai viņam ar to būs labi vai ne. Dieva bauslis, ko izjūt kā sastingušu un svešu, šādā situācijā iezīmē pretrunu starp starp Dieva gribu un cilvēka patvaļu. Ja to izprot pareizi, tad arī tā ir garīga situācija, no kuras nedrīkst izvairīties. Bet mīlestība bibliskajā izpratnē ir Jēzus Kristus.