Kāpēc mēs nevaram zināt savas nāves laiku?

“Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam!” (Ps.90:12)

Pienāks diena, kad mēs mirsim. Nav nekā noteiktāka par to. Taču nav nekā neskaidrāka par mūsu nāves laiku, vietu un veidu. Protams, ir skaidrs, ka pēc simts gadiem neviens no mums nebūs dzīvs. Ja pasaule tajā laikā vēl pastāvēs, mūsu mājās dzīvos citi cilvēki, mūsu ķermeņi būs pārvērtušies pīšļos, un mūsu dvēseles būs aizvestas uz to vietu, kura mums pienāksies saskaņā ar Dieva spriedumu. Neviens no mums nevar būt drošs, ka rīt nebūs miris un ka nākamajā svētdienā par viņu nesacīs: “Dzīvības un nāves Kungam labpatika izsaukt laicīgo uz mūžību.” Daudzi no rīta ir izgājuši no savām mājām enerģiski un veseli, bet atgriezušies kā līķi. Daudzi ir devušies gulēt dienas beigās veselīgi un spēcīgi, lai nekad vairs nepamostos. Lai cik ilgi mēs dzīvotu, galu galā pienāks mūsu nāves stunda, un mūsu žēlastības laiks būs pagājis.

Kāpēc Dievs ir padarījis nāvi tik noteiktu, bet nāves apstākļus tik nenoteiktus? Tas ir tikai tamdēļ, lai uzsvērtu, cik svarīgi ir izmantot iespēju nekavējoties nožēlot grēkus un atgriezties no tiem. Neviens nedrīkst vilcināties nevienu dienu vai pat stundu, domādams: “Mans Kungs nenāks ilgi.” Mūsu Kungs var atgriezties jebkurā laikā, un tāpēc mums jābūt gataviem satikt Viņu jebkurā laikā. Bet ko daudzi cilvēki, pat tie, kas sevi uzskata par kristiešiem, dara tā vietā? Vai nu viņi netic patiesas grēku nožēlas un atgriešanās nepieciešamībai, vai arī aizkavē tos no vienas dienas uz otru, domājot, ka reiz nākotnē, kad viņi sapratīs, ka viņu gals ir tuvu, un tad gan viņi noraus no sirds grēka važas, izrādīs grēku nožēlu un saņems Dieva žēlastību. Bet nāve viņiem uzbrūk pēkšņi – bez brīdinājuma, kamēr viņi joprojām ir neatgrieztā stāvoklī. Pat pēdējās slimības laikā cilvēkiem ir tieksme ticēt, ka izveseļosies, un tāpēc viņi var vēl ilgāk kavēties ar grēku nožēlošanu un atgriešanos. Šī iemesla dēļ himnā teikts:

Neviens nezina, kad nāve mani pārsteigs!
Laiks iet uz priekšu, mans gals tuvojas.
Viens mirklis un mana elpa var mani pamest!
Tik pēkšņi pienāk dzīves pēdējā stunda!

Pasaule, kas smaidīja, kad ausa rīts,
Var izmainīties dienas beigās;
Kamēr uz zemes veidoju sev mājas,
Nāves draudi nekad nav tālu.

Ak, visu muļķību muļķība! Dzīvot kā nekristietim, vienlaikus gribot nomirt kā kristietim! Iet nepareizo ceļu, gribot sasniegt pareizo mērķi! Vēlēties iegūt uzvaras kroni, neiesaistoties kaujā! Lai Dievs mūs visus pasargā no šī šausmīgā pašapmāna.