Kāds Tu esi?

Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā.
[Rom.3:20]

“Neviens cilvēks,” saka apustulis, “nevar kļūt taisnots ar bauslības darbiem.” Šeit viņš lieto vārdu “miesa”[1], lai mums atgādinātu par dabisko piedzimšanu, no kā ikviena miesa ir ieguvusi savu dabu. Kristus saka: “Kas no miesas dzimis, ir miesa” [Jņ.3:6]. Tāda kopš grēkākrišanas ir “visa miesa” un visu cilvēku daba – saindēta ar vecās čūskas indi un mirusi dzīvībai, kas ir no Dieva.

Visai dabai pēc Dieva pavēles ir jāvairojas pēc savas kārtas – zālei, augiem un kokiem “ikvienam pēc savas kārtas”, bet zivīm, putniem un visa veida dzīvniekiem pēc savas kārtas, kā esam to redzējuši. Kā čūska laiž pasaulē čūskas un panteras ir panteru bērni, tāpat visu cilvēku bērni piedzimst ar to pašu dabu, kāda bija pirmo, kritušo cilvēku bērniem – saindēta ar čūskas indi, ienaidā ar Dievu, nicinājumā pret Viņa Personu un gribu un ar visa veida ļaunām nosliecēm. Dievs gana spilgti ir raksturojis cilvēka dabu jau pašā Bībeles sākumā 1.Mozus grāmatas 6.nodaļā: “Kad Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu” [1.Moz.6:5]. Un šādā ziņā visi cilvēki pēc savas dabas ir “miesa”.

Te varam saprast, kāpēc apustulis tik nepārprotami sludina, ka “ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots”. Iedzimtā daba ir grēka saindēta, un tās priekšā Dievs liek svētās bauslības spoguli, kas nepacieš ne mazāko grēcīgo domu, nekādu vēsumu pret Dievu vai tuvāko, bet prasa, lai ar visu savu sirdi un dvēseli mēs mīlētu Dievu. Tālāk Dieva bauslība prasa, lai mēs mīlētu tuvāko kā sevi pašu – un ne tikai šad un tad, bet visos savas dzīves brīžos. Tad kā cilvēks spēj būt tīkams Dievam?

Visbeidzot mums jāpiemin vēl viena lieta, kas paskaidro, kāpēc neviens cilvēks netiks taisnots ar bauslības darbiem. Par to ir domājis tikai retais. Proti, pietiek jau ar pašas Dieva bauslības pastāvēšanu, lai nosodītu mūs Dieva tiesā. Pirmkārt, par to liecina pati bauslības došana; ja reiz mums vajadzīgi šādi baušļi un apsolījumi, tas nozīmē, ka mēs neesam labi.

Un, otrkārt, tas ir kā melns traips uz visas mūsu dievbijības, ja darām labu un izvairāmies no ļauna vienīgi bauslības, draudu un apsolījumu dēļ, jo labu mums patiesībā būtu jādara vienīgi iekšējās labestības dēļ, citādi mēs esam liekuļi, kurus no mūsu sirds ļaunuma īstenošanas attur vienīgi ārējs spēks.

Piemēram, tas būtu tāpat, it kā kāds jums uzticētu savu bērnu un sacītu: “Man diemžēl ir jālūdz uz nedēļu pieskatīt manu bērnu, lai viņš neko nenozagtu.” Ja jūs rūpīgi viņu pieskatīsit un beigās varēsit sacīt: “Nekas slikts nav noticis,” – vai tā būtu laba liecība par šo bērnu? “Ak, kas gan tas par nožēlojamu bērnu,” jūs sakāt. Kāpēc? Viņš taču neko nav nozadzis. Nē, bet pats fakts, ka viņš ir jāpieskata, par šo bērnu neko labu neliecina. Līdzīgi tas ir ar mums!

Vai bauslība nav šāds uzraugs, kas mūs visur pieskata un saka: “Tev nebūs zagt! Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā! Tev nebūs nogalināt! Tev nebūs laulību pārkāpt! Tev nebūs dot nepatiesu liecību!” [1.Moz.20]? Par ko liecina šādi baušļi un atgādinājumi, ja ne par to, ka mēs esam zagļi, laulības pārkāpēji, slepkavas un meļi?

Jo bauslis “Tev nebūs zagt” čukst mums ausīs: “Tu esi tāds cilvēks, kuru jāpieskata, lai tu nezagtu.” Bauslis “Tev nebūs laulību pārkāpt” saka: “Tevī ir ļauna iekāre, bet tu nedrīksti tai sekot.” Bauslis “Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā” apliecina: “Tu Mani nemīli, bet Man tev jāpavēl to darīt.”

Ikvienā bauslī ir apsūdzība. Un Dievs Tas Kungs aizliedz ne tikai grēka darbu, bet ikvienu ļaunu noslieci, domu un vēlmi. Viņš vēlas ne tikai mūs atturēt no ļauna un, tā sakot, noslēgt to sirdī, bet – lai ļaunuma vispār tur nebūtu! Viņš grib, lai tu mīlētu labu un darītu labu pats no sevis – no savas iekšējās noslieces.

Tādējādi jau pati bauslības pastāvēšana ar tās baušļiem un apsolījumiem ir gana spēcīgs pierādījums, ka nespējam būt taisni Dieva priekšā. Un tas, ka bauslības dēļ darām labu un bēgam no ļauna, pietiekami skaidri pierāda, ka nepildām baušļus, kas pirmām kārtām no mums prasa labas un svētas sirdis. Tādēļ mēs jo skaidrāk saprotam vārdus: “Ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots.”