Kāds aizmirsts žēlastības līdzeklis

“Kamēr es klusēju, mani kauli panika, un man bija jāvaid cauru dienu, jo Tava roka smagi gülās uz mani dienām un naktīm. Mans spēks izkalta kā zeme vasaras bula. Tad es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: “Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu.” (Ps.32:3-5)

Šie senā psalma vārdi sniedz mums kādas ļoti modernas problēmas risinājumu, problēmas, kas tūkstošiem cilvēku paliek neatrisināta.

Ši problēma slēpta aiz vārdiem: to es gribēju noklusēt…

Mēs ejam savu ceļu un klusējam. Ārēji, virspusē viss kārtībā. Mēs esam laikmetīgi, standartizēti tagadnes cilvēki, ārēji spoži nopulēti kā modernas biroja mēbeles. Mēs smejamies un jokojam, mēs diskutējam un cenšamies but sabiedriski, ne ar vaibstu neizpaužot, ka mūs nomāc kādi neatrisināti jautājumi. Bet zem ši pulējuma tomēr slēpjas sāpīgas atmiņas un sarežģīti mūsu dzīves jautājumi, un tur mēs esam bailīgi noslēgušies. Nekas nav kārtībā. Gluži otrādi, Rakstiem taisnība: katram jänes sava nasta. Vienam tie ir neatrisinātie konflikti laulībā, citu plosa tumša un pa pusei nomākta sirdsapziņa viņa darījumu metožu dēļ, vai arī viņš cieš greizu attiecību dēļ – ar kādu darba kolēģi vai piederīgo, attiecību, kas nekad nav tikušas noskaidrotas. Kā pussadzijušas brūces saglabājušies veci konflikti, pazemojošas atmiņas un nepatikami notikumi. Un aiz visa tā, ko mēs apzīmējam ar vārdiem “problēma”, “sarežģījumi” un “nepatikšanas”, slēpjas kaut kas tāds, ko mums vajadzētu pavisam vienkārši nosaukt par “grēku”. Tam, kas to negrib atzīt, domās jāveic neliels eksperimentsGarā jāpārceļas kādā saviesīgā vakarā, galantā mūsdienu cilvēku sabiedrībā, kas joko un ir visnotaļ patīkamā noskaņo- jumā. Tu sēdi tur ar dažiem labiem un dažiem ne tik labiem draugiem. Tur varbūt ir kāds, kas tevi uzlūko nedaudz kritiskivarbūt arī kāds ietekmīgs priekšnieks – no tiem, kuru priekšā cilvēks nevilšus cenšas būt korekts un rādīt savas labākās puses

Bet tad notiek kaut kas nelāgs. Pēkšņi atveras durvis. Tur stāv kāds nelūgts viesis, tavs niknākais ienaidnieks, kuram būtu patiesa bauda tevi redzēt pazemotu un apkaunotu. Viņš triumfējoši raugās tevi, un viņa skats pauž ļaunu prieku. Šodien viņam beidzot ir vara par tevi. Rokā viņš tur noburtu nazi. Tagad tu esi bezpalīdzīgs viņa rokāsViņš var tev atvērt dvēseli un pēc savas patikas izlikt apskatei tās saturu. Ar ašu griezienu viņš jau ir pāršņāpis virspusi, izspiezdamies cauri tam visam, kam tu atļauj piekļūt un ko tu labprāt izstādi tad, kad runa ievirzās par tevi pašu. Viņš griež vēl dziļāk, visintīmākajos un visprivātākajos tavas dzīves slāņos, tajos, ko tu dziļā uzticībā varbūt varētu atklāt kādam vienam labam draugam. – Un tad viņa nazis šķeļ vēl dziļāk un viņš nokļūst dvēseles visdziļākajās velves, kur tu aiz divkāršām atslēgām un drošiem mūriem uzglabā to, ko tu vislabāk gribētu aizmirst, visnožēlojamākos tavas dzīves noslēpumus, vispazemojošākās atmiņas un visapkaunojošākos nodomus – to, ko tu neuzticētu savas pat dienasgrāmatas lappusei un ko tu nekad nevarētu vārdos, bet kas tomēr ir briesmīga patiesība. Tur viņš tad iebāž savus kāros pirkstus, grābj ļaunā priekā, izrauj sauju jeterpt ši nožēlojamā satura, paceļ augstu gaisā, tā, lai visiem būtu redzams, un triumfējoši sauc: lūk! Ar to tu nodarbojies!

Neviens vien labāk ļautu sevi dzīvu aprakt nekā pieļautu, ka jāpiedzīvo šāds kauns.

Ta ir vaina. Jo Dievs jau to visu ir redzējis visu laiku. Diendienā Viņa skats iesniedzas arī manā visslepenākajā dvēseles pagraba kaktiņā.

Par spīti tam, cilvēks iet un klusē. Daudzi klusē vienkārši tāpēc, ka tiem nav neviena, ar ko varētu parunāties. Kuram gan viņi lai uzticas? Kā lai tie atrod vārdus? Tam, kas pazīst Dievu un kaut ko zina par Viņa klātesamību, šī klusēšana ir mokoša. Bet dvēsele tomēr klusē. Gadu no gada tā sastingst savā klusēšanā. Ar Dievu var runāt par citām lietām. Var lūgt grēku piedošanu vispārīgā formā. Bet to? Nekad! Lūdz par tādām lietām, kas zināmā mērā elpo dievkalpojumu tiro gaisu vai atrodas vienā līmeni ar bērnu lūgšanu naivo paļaušanos uz Dievu. Bet, kad cilvēks kārtīgi nosēstas baznīcas solā, viņš smagāko atstāj ārpusē. Saliekot rokas vakara lūgšanai, noklusē tieši to, nobīda to malā, neuzdrošinās to nolikt Dieva priekšā, bijībā gaidot Viņa tiesu un pavēles. Viņš neskaidri jūt, ka viss savstarpējā saistībā ir slims, greizs un sagrozīts, bet neuzdroši- nās solīties kaut ko mainīt un nespēj mēģināt to atkal sakārtot. Bet šādi klusēt nozīmē pastāvīgu sirdsapziņas apsūdzību un ilgstošu dvēseles diloni: “Jo Tava roka smagi gulās uz mani dienām un naktīm. Mans spēks izkalta kā zeme vasaras bula.”

Šeit ir tikai viens līdzeklis dziedināšanai: drīkstēt runāt, saraut klusēšanas dzelzs važas, mesties Dieva priekšā ar grēku nožēlu nesaudzīgos, skaidros un neizpušķotos vārdos.

“Tad es atzinos Tev savos grēkos
un neapslēpu savas vainas.”

Neapslepu… Apsegs tagad tiek norauts, viss nāk gaismā. Tikai runāt par to, mācēt ietvert värdos nožēlojamākās savas dzīves “problēmas” un spēt grēku nosaukt tā īstajā vārdā – jau tā ir ledus iešana aizsalušajā dvēselē.

Tad nāk Dieva spriedums:

“Un Tu piedevi man manu grēka vainu.”

Kāds atbild: jā, ja es tikai tam varētu ticēt… Es šo spriedumu neesmu skaidri sadzirdējis. Tas, ko es skaidri esmu dzirdējis, ir manas sirdsapziņas spriedums. Arī savu grēku es skaidri redzu. Bet mana nožēla un mana griba atgriezties ir visai trūcīga, nenoturīga, dažbrīd stipra, bet dažbrid gandriz izzudusi. Es neuzdrošinos arī runāt par uzvaru, un es neuzdro- šinos dot kaut kādus solījumus nākotnei. Kā gan lai es varētu ticēt piedošanai?

Uz to jāatbild: tā tas ir, un tā tas ir vienmēr bijis un ne tikai mūsu modernajā un komplicētajā dzīvē. Šim vienkāršajam apliecinājumam “un Tu piedevi man manu grēka vainu” – nožēlas pilnai un ievainotai sirdsapziņai ir visgrūtāk ticēt, grūtāk nekā visam citam. Kā gan tas varētu būt citādi? Ar Dievu nevar jokot. Sirdsapziņa, kas pazīst Dieva svētumu, zina arī, ko nozīmē vaina, grēks. Sirdsapziņai ir pilnīga taisnība aizvien jaunajā jautājumā: vai tu patiešām tici, ka nepiekukuļojamais un svētais Dievs var samierināties ar tevi, ar tādu, kāds tu šodien esi?

Atbildi uz šo mokošo sirdsapziņas jautājumu, atbildi uz visām neuzpērkamajām taisnīguma prasībām Dievs varēja dot tikai tādējādi, ka Viņš ieradās pasaulē, likdams Savam Dēlam ciest un mirt, atdot Savu dzīvību kā upuri daudzu izpirkšanai. Dieva atbilde uz visām pamatotajām taisnīguma izjūtas apsūdzībām ir samierināšanās mistērija.

Bet dvēselei tomēr ir grūti gūt drošu pārliecību par Dieva žēlastību, pilnīgi personiski būt par to droši pārliecinātai. Kur Tu esi, Dievs? Tik tālu prom, tik nereāls. Esmu locījis savus ceļus, esmu lūdzis piedošanu, bet es neesmu raudzījies maigās Tēva acis. Es saucu tukšā telpā.

Dieva atbilde uz dvēseles saucienu ir atkal dota Kristu. Dievs nokāpa zemes virsū, lai mēs varētu Viņu redzēt un dzirdēt Viņa balsi: “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vien- piedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu” (Jņ.1:18). Te dvēselei ir atbilde uz tās “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un jautājumu. “Un Vārds mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības” (Jņ.1:14). – Un Viņš piedeva mūsu grēkus, Viņš izstiepa Savu roku un sacīja: nemies drošu prātu, ej ar mieru. Tavi grēki tev ir piedoti (Mt.9:2).

Taču šaubu pilnā dvēsele saka atkal: tas tā bija toreiz. Tas bija spēkā attiecībā uz tiem cilvēkiem. Bet es Viņu nekad tik droši neesmu sastapis. Es nekad neesmu jutis Viņa roku uz savas galvas un neesmu dzirdējis brīnumaino vēsti, kas man būtu teikta ar Dieva pilnvarām.

Arī šis grūtības Viņš ir paredzējis. Viņam savējie bija jāpamet, un tomēr Viņš tos nepameta vienus. Viņš tiem apsolīja Savu klātbūtni. Un, lai nebūtu nekādu šaubu, Viņš pats noteica konkrētas tikšanās vietas, noteiktas darbības, kurās Viņš pats būtu klātesošs un darbotos ar mums – visām nākamajām paaudzēm! – tikpat reāli, kā Viņš kādreiz darbojās ar ļaudīm Galilejā. Viņš mums deva Kristību un Sv. Vakarēdienu. Viņš beidzot noteica arī absolūciju, lai varētu katrā laikā izstiept Savu roku un likt to uz galvas kādam nomocītam cilvēkam, lai varētu viņam personiski dzirdami un neatsaucami pasacīt: tavi grēki tev ir piedoti. Kad Jēzus Savus mācekļus izsūtīja pasaulē, Viņš tiem deva arī pavēli un apsolījumu: “Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturësit, tiem tie paliks” (Jņ.20:23; Mt.16:19; 18:18). Tie ir grēksūdzes sakramenta iestādījuma vārdi.

Jāpabrīnās par nedzirdēto varu, kuru Jēzus šeit liek cilvēku rokās. Šī neiedomājamā īstenība – Dieva visuvarenā klātesme mūsu vidū – attiecas arī uz citiem sakramentiem. ir viena no visas kristīgās ticības pamatpatiesībām. Kristus vēl aizvien ir klātesošs. Neredzamais pieņem redzamu veidolu sakramentā. Kristus balss vienmēr atskan Evangelija sprediķi un grēksūdzes vārdos. Tā Dievs vēl vienmēr aizsniedz Savus pazudušos cilvēkbērnus, pāri visām lietām Paaugstinātais pienāk pie mums cilvēciski tuvu.