Kādam ir jābūt īstam Svētā Vakarēdiena viesim

“Jo no Tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju: ka Tas Kungs tanī naktī, kad tas tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: ņemiet, ēdiet. Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; to dariet Mani pieminēdami, – tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena un sacīja: šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami.”” (1.Kor.11:23-25)

Kad Kristus saka: “To dariet Mani pieminēdami”, Viņš pieprasa, lai Viņa viesi saņemtu Viņa Vakarēdienu ar svētu sirds dievbijību. Šī dievbijība ir atrodama Viņa “pieminēšanā”. Tas nenozīmē, ka Vakarēdiena viesiem vajadzētu spilgti iztēloties Kristus ciešanas visās tās detaļās, lai viņi līdzjūtībā būtu aizkustināti līdz asarām. Tā vietā, baudot Viņa Svēto miesu un asinis, Kristus personai ir jābūt visas dievbijības, domu un jūtu centrā. Tāpēc īsts Vakarēdiena viesis ir tas, kurš ne tikai uzskata Kristus mācību par patiesu, bet arī turas pie Kristus kā pie patiesības. Vakarēdiena viesim jābūt gan Kristus mācības draugam, gan paša Kristus personīgam draugam, tādam, kurš stāv ar Viņu pastāvīgā slepenā saziņā. Kamēr viņa miesa steidzas pie Tā Kunga galda, viņa gars atrodas Golgātā, nometies ceļos Kristus krusta priekšā, apkampis Viņa bālās kājas un dzerot tur Viņa asinis, kas plūst no piecām brūcēm.

Vai nav dīvaini, ka Pazemīgais Glābējs, kurš par Sevi saka: “Es nemeklēju Savu godu” (Jņ.8:50), tomēr, iedibinot Svēto Vakarēdienu, pieprasa: “To dariet Mani pieminēdami”? Vai tas bija tāpēc, ka Jēzum bija jāmirst apkaunojošā nāvē, lai Viņa vārds pēc Viņa nāves dzīvotu starp cilvēkiem? Nu, nē, nevis Viņa paša, bet gan Vakarēdiena viesu dēļ Kristus pieprasa: “To dariet Mani pieminēdami.” Viņš saka: “Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa,” un: “Dzeriet visi no tā, jo tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.” (Mt.26:26-28) Pie šiem apgalvojumiem Viņš piebilst: “To dariet Mani pieminēdami.” Šeit Jēzus saka: “Kad jūs ēdat Manu miesu un dzerat Manas asinis, jums nevajadzētu domāt par sevi vai saviem darbiem, bet jums tā vietā vajag koncentrēties uz Mani un Maniem darbiem – nevis uz Mani, kā Es Pastarajā dienā nākšu kā bargs tiesnesis debesu mākoņos, bet gan kā Es karājos pie krusta kā jūsu Pestītājs un Glābējs. Domājiet par Mani, ne tā, ka Es tur cietu un izlēju Savas asinis par Sevi vai kā martīrs par Savu mācību, bet gan, ka Es tur cietu un izlēju Savas asinis par jums, jūsu grēku piedošanai.”

Svētā Vakarēdiena dalībnieks godina Kristus prasību: “To dariet Mani pieminēdami”, kad, saņemot Viņa miesu un asinis, viņš ne tikai atceras Kristus ciešanas, bet arī savā sirdī domā: “Ak, cik tas ir brīnišķi, šī ir miesa, kas par mani tika nodota nāvei! Ak, cik tas ir brīnišķi, šīs ir asinis, kas par mani tika izlietas! Ak, cik brīnišķi svētīts es esmu! Tagad man nav jābaidās no saviem grēkiem, Dieva dusmām, nāves vai elles. Jo tagad mans ir dārgais, pilnībā derīgais izpirkuma maksājums, ar ko Kristus samaksāja visas grēcinieku pasaules parādu – arī manu parādu. Tādējādi ar šo upurēšanas pabeigto darbu Viņš samierināja mani ar Dievu un nopelnīja man žēlastību, taisnību, dzīvību un pestīšanu. Visas šaubas par manu žēlastības stāvokli un manu pestīšanu tagad ir dzēstas!”

Tātad, saņemt Kristus miesu un asinis Viņu pieminot, nozīmē, ka tās tiek ēstas gan ar muti, gan garīgi. Īsāk sakot, tās tiek ēstas ticībā.