Kā mēs varam uzzināt dievišķo likumu
Līdz ar grēkā krišanu Dieva gribas absolūtā atziņa, kuru Dievs radīšanas brīdī bija ierakstījis cilvēka dvēselē, tika ievērojami vājināta jeb aptumšota. Šī iemesla dēļ cilvēks pēc grēkā krišanas vairs skaidri nezin Dieva gribu jeb Likumu, lai arī viņa sirdsapziņa zināmā mērā vēl joprojām funkcionē (Rom.2:14-15).
Vēl vairāk, pēc grēkā krišanas sirdsapziņa var kļūdīties (maldīgā sirdsapziņa), tā ka cilvēks var uzskatīt par aizliegtu to, ko Dievs atļauj (noteiktu produktu ēšana noteiktā laikā, alkoholisku dzērienu lietošana, utt.), jeb, otrādi, uzskatīt par atļautu to, ko Viņš ir aizliedzis (elku pielūgšana, mēģinājumi iegūt pestīšanu ar saviem darbiem, utt.). Tādēļ arī sirdsapziņa var viest šaubas (šaubīgā sirdsapziņa) attiecībā uz atsevišķu darbību nepieciešamību, jeb spēj izteikt vienīgi labā vai sliktā iespējamību (iespējamību paredzošā sirdsapziņa), tā kā cilvēks negūst skaidrību par pareizo virzienu. Tādēļ sirdsapziņa pēc grēkā krišanas vairs nav drošs standarts, saskaņā ar kuru uzzināt, ko Dievs vēlas vai aizliedz. Vienīgā nemaldīgā norma, saskaņā ar kuru var droši uzzināt Dieva nemainīgo gribu, ir Svētie Raksti, kuros ir ietverta pilnīga dievišķā Likuma atklāsme (Mt.5:18-19; Gal.3:23-24), lai arī patiesībā tā ir dota Evaņģēlija dēļ (Rom.3:19-22).
No Svētajiem Rakstiem mēs skaidri zinām, kuri likumi bija domāti kā īslaicīgi un kuriem, turpretī, ir jāpakļaujas visiem cilvēkiem visos laikos (Kol.2:16-17; Gal.5:1-2). Dieva nemainīga griba ir morālais Likums, kurš saista visus cilvēkus un pieprasa viņu paklausību (Mt.22:37-40; Rom.13:8-10). Lai arī morālais Likums ir īsumā kopsavilkts Dekalogā (2.Moz.20:1-17), desmit baušļi tādā formā, kā tie tika doti jūdiem, nav identificējami ar morālo Likumu, jo tie sevī ietver ceremoniālas iezīmes (2.Moz.20:8-11; 5.Moz.5:12-15). Vienīgi Dekaloga Jaunās Derības versija var tikt identificēta ar morālo Likumu jeb Dieva nemainīgo gribu (Rom.13:8-10; Jēk.2:8; 1.Tim.1:5).
Pats par sevīm saprotams, ka baušļi, kuri ir attiecināti uz konkrētiem ticīgajiem (1.Moz.22), nedrīkst tikt attiecināti uz visiem cilvēkiem kopumā. Tas, ka Mozus likumi attiecībā uz aizliegtajām asinsradniecības un radniecības pakāpēm (3.Moz.18) attiecās ne tikai uz jūdiem, bet gan uz visiem cilvēkiem kopumā, izriet no paša teksta (3.Moz.18:24-30), lai arī pavēle par svainēm bija īslaicīga un attiecās vienīgi uz Israēla bērniem (5.Moz.25:5-10: “Un viņa nams lai tiek Israēlā saukts…”).

Ieskaties
Nemirstība kā daļa no Dieva tēla
Sievietes loma
Vārda "radīt" nozīme
Una Sancta un luteriskā baznīca
Nofotogrāfēti desmit baušļi
Jums ir piedots