Kā Dievs mūs uzrunā

Tā kā mēs topam virzīti tikai un vienīgi uz Dieva atklāsmi, rodas jautājums: “Kā tad Dievs ir atklājies un kā mēs varam šo atklāsmi saskatīt?”

Dievs ir atklājies, runājot uz praviešiem un apustuļiem. “Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu..” (Ebr.1:2) “Ar atklāsmi man darīts zināms Dieva noslēpums, par ko iepriekš īsumā esmu rakstījis. To lasot, jūs varat nojaust manu Kristus noslēpuma izpratni, kas agrākām cilvēku bērnu paaudzēm tādā veidā vēl nebija darīts zināms, kā tas tagad garā ticis atklāts Viņa svētajiem apustuļiem un praviešiem.” (Ef.3:3-5)

Mēs visi zinām, ka Dievs mūs uzrunā caur mūsu sirdsapziņu. Tomēr mums jāatceras, ka Dieva kontaktēšanās ar praviešiem un apustuļiem bija unikāla parādība. Tiešā veidā Viņš atklājās viņiem un tikai viņiem. Tāpēc mēs esam uz visiem laikiem atkarīgi no praviešu un apustuļu teiktā vārda. Ari Dr. Mārtiņš Luters ir skaidri paudis savu nostāju viņš citē Dāvida vārdus: “Tā Kunga gars runā ar manu muti..” (2.Sam.23:2) Un piebilst:

Neviens, kas nav pravietis, neuzdrošinātos tā sacīt. Mums ir atļauts priecāties, jo mēs esam tā pravieša kathumēni un skolnieki, kurš saka tikai to, ko pravieši jau iepriekš teikuši.

Mūsu reliģiskie uzskati nav mēraukla. Mums jāieņem sava vieta pie praviešu un apustuļu kājām.

Apustuļu dzīves laikā ticīgie tiešām varēja sēdēt pie viņu kājām un klausīties praviešiem atklāto Dieva patiesību. Mums, kas piederam pie vēlākajām kristiešu paaudzēm, tas ir liegts. Taču Dievs rūpējas arī par mums. Mums ir atstāts praviešu un apustuļu rakstītais vārds — Bībele.

Paši apustuļi runāto un rakstīto vārdu vērtē vienādi: “Ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa dēlu Jēzu Kristu.” (1.Jņ.1:3) “Kas sevi tur par pravieti vai gara cilvēku, tam jāatzīst, ka tas, ko es jums rakstu, ir tā Kunga pavēle.” (1.Kor.14:37)

Apustuļu un praviešu vārdus mēs atrodam Bībelē. Pats vārds “Bībele” (Biblia) nozīmē “grāmatas”, jo tā ir vairāku grāmatu un rakstu apkopojums. Šie raksti radās ilgā laika periodā. Starp tiem pastāv lielas iekšējas atšķirības. Tur atrodami vēsturiski apraksti, sprediķi, psalmi un pravietojumi. Cilvēki, kas sarakstīja Bībeles grāmatas, neapšaubāmi bija ļoti atšķirīgi gan pēc izcelsmes, gan rakstura. Neraugoties uz to, Bībele ir viena grāmata. Tajā valda viens gars. Visur mēs sastopamies ar vienu un to pašu Dievu.

Ārpusbībeles izteikumi par Dievu ir tikai filozofija, cilvēku domas. Dievs mums ir atklājies vienīgi Bībelē.

Neviens cilvēks nevar ne saprast, ne uztvert Svēto Rakstu apustuliskās liecības bez Svētā Gara palīdzības. “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva gara..” (1.Kor.2:14) Neatdzimis cilvēks var iegaumēt kristīgās patiesības, bet agri vai vēlu viņš atklās, ka viņa sirds nav tās sapratusi.

Tāpēc ar teoloģiju, mācību par Dievu, īstenībā drīkst nodarboties tikai atdzimušais cilvēks.