Jēzus pirmā gadsimta jūdaismā

Interesanti, ka gan Islams, gan Kristietība savas reliģijas dibinātājus ir mēģinājuši pataisīt par neizglītotiem, lai pastiprinātu viņu brīnumaino atklāsmju raksturu. Islams uzsver, ka Muhameds bija neizglītots pravietis. Islama gadījumā šis apstāklis ir visstiprākais arguments tam, ka Korānam ir dievišķa izcelsme. Līdzīgi ar kristietībā, atsaucoties uz to, ka Jēzus bija galdnieks [Mk.6:3], tika apgalvots, ka Jēzus bija neizglītots. Tādējādi, brīnums par to, ko Viņš darīja un sacīja bija vēl jo lielāks. Taču šāda Jēzus personas izpratne ir neprecīza.

Jēzus patiešām bija τέκτων, kas ir labāk saprotams kā celtnieka amats, nevis mēbeļu taisītāja amats. Tuvajos Austrumos zemniekiem ir ļoti maz koka mēbeles mājās. Bet katram ir māja ar durvīm, logiem, jumtiem. Jebkurā gadījumā, Jēzus strādāja ar savām rokām, Viņš bija amatnieks, kas nekādā gadījumā nenozīmē, ka Viņš bija neizglītots, neintelektuāls.

Rabīniskā tradīcijā no rabbi tika sagaidīts, ka viņam būs arī laicīga nodarbošanās. Babilonijas talmūdā bieži atkārtojas doma, ka rabbi nedrīkst sev gūt materiālus labumus no Toras mācīšanas. Skolotājs nedrīkst saņemt algu par savu darbu [Johanan ben Zakkai – Jēzus laikabiedrs, kurš atjaunoja rabīniskās skolas pēc Jeruzalemes tempļa krišanas 70.gadā pēc Kristus dzimšanas, pulcināja savus mācekļus tempļa ēnā. Kad viņam jautāja, vai tempļa ēnas izmantošana nav pelnīšana no Toras mācīšanas, viņš atbildēja, ka templis ir veidots priekš tā, kas notiek iekšpusē]. Reliģiskais profesionālis bija spiests strādāt laicīgu darbu ar kuru nodrošināt sev iztikšanu. Tādējādi, tas ka Jēzus bija galdnieks, bet Pāvils telšu taisītājs, bija likums jūdu reliģiskajiem profesionāļiem, nevis izņēmums.

Vai Jēzus netika saukts “Rabbi”? Pirmā gadsimta sākumā šis tituls sāka tikai parādīties. Jēzus laikā vēl nebija arī formālas rabīnu izglītības sistēmas [tā sāka veidoties pēc 70.gada pēc Kristus dzimšanas Palestīnā ap rabbi Jabneh]. Taču Jēzus laikabiedri redzēja Viņu kā reliģisku skolotāju, kurš ir pelnījis šo titulu.

Tajā pašā laikā pirms rabīnisko skolu izveidošanās, cilvēkiem bija iespējams mācīties tradīciju gan Galilejā, gan Jūdejā, tā saucamos reliģiskos klubos – haberim [kompanjoni/partneri]. Haberim sastāvēja no skurpuloziem jūdiem, kuri bija nodevušies Toras studijām un likuma striktai ievērošanai. Īpašs uzsvars tika likts uz Sabata ievērošanu, ceremoniālās šķīstības likumu turēšanu un desmitās tiesas došanu. Haberim dzīvoja atklātā naidā ar zemes cilvēkiem. Tie bija cilvēki, kuri raugoties no haberim viedokļa neievēroja bauslību pietiekami stingri. Haberim viņus uztvēra kā slaistus reliģiskās lietās. Jebkurš kontakts ar zemes cilvēku padarīja haberim nešķīstus. Naids bija abpusējs. Babiloniešu Talmudā ir rakstīts: “…nepreci zemes cilvēka meitu, jo viņi ir riebekļi un viņu sievas ir padibenes..”

Bet no otras puses valdīja arī liels “antiklerikālisms,” kurš pastāv jebkurā reliģiskā sistēmā.

Jēzus piederēja haberim. Jēzus bija izglītots Rabbi jeb Skolotājs. Lk.2:40-52 – Jēzus tiek attēlots kā students [46b] un skolotājs [47] vienlaicīgi.

Jēzus Jeruzalemes templī (Lk.2:40-52):

1. Bērns aug, ir gudrs, Dieva labvēlība ar viņu [40]

2. Ģimene dodas uz augšu [41-42]

3. Jēzus paliek Jeruzalemē [43-44a]

4. Vecāki meklē un atrod [44b-46a]

5. Jēzus: starp skolotājiem klausās jautā jautājumus [46b]

6. Jēzus: visu dzirdēts atklāj saprašanu atbild uz jautājumiem [47]

7. Vecāki meklē un atrod [48]

8. Jēzus sava tēva namā [49-50]

9. Ģimene dodas uz leju [51]

10.Jēzus pieaug gudrībā, augumā un labvēlībā pie Dieva un cilvēkiem [52].

Šī literārā struktūra norāda uz to, ka centrā ir Jēzus gudrība [šī tēma ir centrā, kā arī atkārtota sākumā un beigās], nevis Jēzus sevis apzināšanās kā Dieva Dēlu.

30 gadu vecumā Jēzus jau 18 gadus ir mācījies gudrāko prātu sabiedrībā. Tādēļ, kad Jēzus uzsāk savu publisko darbību, ļaudis viņā atzīst Rabbi. Viņa valoda un gudrība par to liecina. Visiem ir skaidrs, ka šeit runā liela un zinoša autoritāte.