Jeruzāleme un templis

Svētie Raksti un Svētā zeme ir cieši saistīti. Dieva Dēla piedzimšana Bētlemē un Jēzus no Nācaretes uzstāšanās ir krustpunkts – Dieva un cilvēka sastapšanās un viņu kopības atjaunošana. Šo notikumu laiks un vieta ir cieši saistīti ar Svēto zemi un tās centru – Jeruzālemi un templi.

Tādēļ valoda, vēsture un ģeogrāfija ir tik nozīmīgi elementi, kas vajadzīgi reālistiskai Rakstu izpratnei, kurā Svētie Raksti netiek sadalīti un izšķīdināti tikai tradīciju atspoguļojumos, vēstījumu un tulkojumu veidošanas procesos un atsevišķās, individuālās teoloģijās. Drīzāk gan šie Raksti apliecina to, kā trīsvienīgais Dievs ir klātesošs un dara Savus darbus laikā un telpā.

Attiecībā uz pēdējām lietām – pastāv nesaraujama saikne starp templi, Jēzus Kristus personu, vārdiem, darbiem un Viņa atklāto pēdējo laiku gaidīšanu. Atslēgu veido jau iepriekš citā kopsakarībā pieminētā pravieša Jonas zīme (Mt.12:39), proti, Kristus nāve pie krusta un augšāmcelšanās trešajā dienā. Jēzus Kristus vārdos un darbos īstenojas Viņa miesas pielīdzināšana templim, tāpat arī pāreja no tempļa izpostīšanas pie tā atjaunošanas – Jēzus Kristus miesīgās augšāmcelšanās notikumā, Viņa paaugstināšanā un Viņa otrās atnākšanas gaidīšanā (Jņ.2:13–25). Jēzus pravietojums par šiem notikumiem kļūst par iemeslu Viņa notiesāšanai (Mt.26:61; 27:40; salīdz. 12:6). Uz šo kopsakarību norādīts arī Mateja evaņģēlijā (27:51):

“Un redzi, Tempļa priekškars pārplīsa no augšas līdz apakšai divos gabalos..”

Ar Jēzus dzīvības upuri tiek atvērta pieeja vissvētākajai vietai, kas augstajam priesterim bija atļauta tikai vienu reizi gadā. To atver Dieva Dēls, kas ir Augstais Priesteris un Upuris vienlaikus (Ebr.9).

Jēzus pasludinājums sinoptiskās apokalipses sākumā, uzlūkojot mācekļiem tīkamo tempļa izveidojumu: “akmens uz akmens te ­nepaliks” (Mt.24:1-2; Mk.13:1–3; Lk.21:5-6), attiecas tieši uz šo ceļu – no krusta uz augšāmcelšanos un uz atkalatnākšanu. Kas lasa Jozefa Flāvija vēstījumu par tempļa nopostīšanu un domā par akmens kvadru pie žēlabu mūra, kas arī mūsdienu tehniskajām iespējām ir kaut kas ārkārtējs, turklāt pārdomā, kas vēsturē un tagadnē saistās ar šīm drupām, tas savu acu priekšā ierauga Dieva vārda iekšēji vēsturisko konkrēciju [saaugšanu kopā] un piepildītā apsolījuma vēsturisku līdzību.

Jūdu, kristiešu un musulmaņu plašie kapu lauki pie Eļļas kalna nogāzes un Tempļa kalna austrumu nogāzes arī ir norāde uz pēdējo laiku gaidīšanu vietas kopībā un tajā pašā laikā – ticības satura pretstatos. Kopīga ir tiesas dienas un Mesijas nākšanas gaidīšana. Gari nošķiras tur, kur jautājums attiecas uz Mesijas personu un pēdējo laiku gaidu saturu pēc pastarās tiesas.

Šeit vēlreiz pilnīgā veidā citēsim Lielās samierināšanas dienas sinagogas grēknožēlas lūgšanu:

Mūsu grēku dēļ tiekam padzīti un raidīti projām no mūsu zemes, tā ka vairs neesam spējīgi pildīt savu pienākumu namā, kuru Tu mums esi izraudzījies, lielajā, svētajā namā, pār kuru skan Tavs vārds, – to roku dēļ, kuras tika izstieptas pret Tavu svētumu. Mūsu Tēvs, mūsu Ķēniņ, atklāj jo drīz mums Savas valstības godību, atspīdi un parādies no augšienes visu dzīvo acu priekšā, atved mūsu izklīdinātos ļaudis no visu tautu vidus, sapulcini mūsu izraidītos no visām zemes malām, ved mūs uz Ciānu, Tavu pilsētu, uz Jeruzālemi, Tava svētuma mājvietu, mūžīgā priekā! Tur mēs nesīsim Tev upurus, kā to prasa mūsu pienākums, pastāvīgus upurus, atbilstoši Tavai iedibinātajai kārtībai un Musafa (šīs sabata dienas) upuri, atbilstoši Taviem priekšrakstiem. Un Musafa (šīs sabata dienas) un samierināšanas dienas upuri mēs gribam īstenot un mīlestībā nest Tavā priekšā – saskaņā ar Tavas gribas priekšrakstiem, kā Tu mums esi norādījis Savā Torā ar Sava kalpa Mozus starpniecību, runādams no Savas godības mutes, kā ir rakstīts (skat. 4.Moz.29:7 un tālāk) .. Lai Tev būtu labpatika, mūsu Dievs, pie Tavas tautas, Israēla, un tās lūgšanas, un ved šo kalpošanu atkal atpakaļ Tava nama svētajā vietā, un pieņem mīlestībā un ar labpatiku Israēla dedzināmos upurus un lūgšanas, lai pastāvīgi Tev labpatīk šīs tautas, Israēla, kalpošana! Lai mūsu acis var skatīt, kad Tu atgriezīsies Ciānā, savas apžēlošanās laikā! Esi slavēts, Tu Mūžīgais, kas ved Savu godību atpakaļ uz Ciānu!

Kamēr upuru dievkalpojums templī ir pārtraukts, visas pestīšanas gaidas – grēku piedošana upuru dēļ tiek saistīta ar to dienu, kad templis tiks no jauna uzcelts. Tas, ka laiks līdz nākotnē gaidāmajai pestīšanai ar tempļa, Jeruzālemes un Israēla valsts kā Dieva valdīšanas (atšķirībā no sekulārās Izraēlas valsts) atjaunošanu ir arī Dieva soda laiks – tas šajos tekstos par Israēla tautu tiek viennozīmīgi un regulāri apliecināts. Kristīgās draudzes gaidas, kuru pamats atrodams jau atnākušā un vēlreiz gaidāmā Mesijas Jēzus Kristus personā, Viņa vārdos un darbos, arī ir vērstas uz Jeruzālemi, taču ne uz tempļa un upuru dievkalpojuma atjaunošanu, bet gan – uz jauno Jeruzālemi, par kuru sacīts:

“Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav. Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu. Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: “Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: “Redzi, visu Es daru jaunu”.” (Atkl.21:1–5; salīdz. Gal.4:21–26; 2.Pēt.3:13)

Svētā pilsēta tiek aprakstīta atbilstoši plānam un mēram, saskaņā ar Ecēhiēla grāmatu (48:31–35; 40:3). Bet tālāk sacīts: “Tempļa es tur neredzēju. Jo viņas templis ir Kungs Dievs Visuvaldītājs un Jērs. Pilsētai saules un mēness gaismas nevajag, jo Dieva spožums to apgaismo, un viņas gaisma ir Jērs. Tautas staigās viņas gaismā, un visas zemes ķēniņi nesīs turp savu greznumu. Viņas vārtus dienā nekad neaizslēgs, jo nakts tur nav. Viņā sanesīs tautu greznumus un dārgumus. Nemūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo, bet vienīgi tie, kas rakstīti Jēra dzīvības grāmatā.” (Atkl.21:22–27)

Tādēļ mums kā kristīgai draudzei acu priekšā ir Jeruzālemes tempļa drupas; tomēr ticībā mēs no Dieva vārda atzīstam, ka Jēzus Kristus krusta nāves un augšāmcelšanās notikumos Jeruzālemes tempļa izpostīšana un atjaunošana, tajā pašā laikā arī upura dievkalpojums ir jau notikuši.

Kristībā pamatotajā kopībā ar Kristu mēs paši esam “Svētā Gara templis” (1.Kor.6:12–19) – ar visām konsekvencēm, kas saistītas ar svētu dzīvi. Šādā veidā draudze cauri laikam aug uz savu piepildījumu mūžībā.

“Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime, nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus. Viņa visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Tam Kungam. Un Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā.” (Ef.2:19–22)

Tā ticībā ir jau pabeigts un piepildīts tas, ko reiz skatīsim.