Ja baznīca patiešām ir kristīga – tajā notiks daudz grēku

“Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: “Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā, un aizgāja. Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle.” [Mt.13:24-26]

Kamēr vien Dieva baznīca atrodas uz zemes, vienmēr būs cilvēki, kuri rūpīgāk sekos līdzi tās dzīvei, nekā tās doktrīnai. Un vienmēr ir bijuši cilvēki, kas apgalvo, ka, ja baznīca patiešām vēlas būt Dieva baznīca, tad tai jābūt pilnīgi tīrai. Grēkam un bezdievībai, viņuprāt, nevajadzētu būt atrodamai patiesajā baznīcā. Visiem tās locekļiem ir jābūt ticīgiem, no jauna dzimušiem un dievbijīgiem. Un viņu starpā ir jāvalda visusvētīgajam mieram. Daudzi cilvēki paliek maldus mācošajās baznīcās, jo pareizi mācošajā baznīcā viņi atrod daudz grēku. Bez tam daži no pareizi mācošās baznīcas locekļiem arī ir īgni un satraukti tā paša iemesla dēļ, un viņi domā par iešanu prom, lai pievienotos kādai sektai, kurai ir svētāks izskats.

Tieši tādiem cilvēkiem kā šie Jēzus stāstīja līdzību par nezālēm kviešu vidū. Šim tekstam vajadzētu kalpot, lai publiski apkaunotu tos, kuri ir aizvainoti par ļaunumu baznīcā. Kristus baznīcu uz zemes nevar attīrīt no visa ļaunuma. Tāpēc Jēzus salīdzina baznīcu ar cilvēku, “kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet .. nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā” [Mt.13:24-25]. Matejs stāsta, ka tad, kad Jēzus mācekļi jautāja Viņam līdzības nozīmi, Viņš atbildēja: “Tas, kas sēj labo sēklu, ir Cilvēka Dēls. Bet tīrums ir pasaule, un labā sēkla ir Valstības bērni, un nezāle ir ļaunā bērni. Ienaidnieks, kas to sējis, ir velns.” [Mt.13:37-39]

Kristus Savā patiesajā baznīcā sēj tikai labo sēklu. Tas nozīmē, ka doktrīna, kas tiek sludināta patiesajā Baznīcā, nevienu nenoved pie grēka vai maldiem. Tā vietā, tā cilvēkus padara par patiesiem un dievbijīgiem ticīgajiem. Bet kas notiek? Sātans sēj savas nezāles starp kviešiem, tas ir, viņš dara visu iespējamo, lai ļaunā bērnus ievestu Kristus baznīcā. Tāpat velns maldina cilvēkus, padarot viņus par tādiem, kas nevēlas atgriezties no grēkiem, un nocietina viņu sirdis tā, ka, neraugoties uz tīro mācību, ko viņi dzird, viņi nepievēršas Dievam. Viņš arī strādā, lai tie, kas jau ir atgriezušies, atkristu no Dieva. Viņš viņus kārdina un izaicina, tāpēc viņi neievēro saņemtos brīdinājumus un sodus un turpina kalpot pasaulei un grēkam, ārēji joprojām piederot pareizi mācošajai baznīcai. Ar savu nekristīgo dzīvi gan vārdos, gan darbos viņi izraisa visa veida pārkāpumus, kas rada apkaunojumu un kaunu Baznīcai un tās tīrajai mācībai.

Ja baznīcai ir tīra mācība, tā nekļūst par viltus baznīcu tajā esošo grēku dēļ. Faktiski, ja baznīca patiešām ir kristīga baznīca, ir neizbēgami, ka tajā notiks daudz grēku. Jo tīrāka ir mācība baznīcā, jo naidīgāks ir sātans pret to un jo vairāk viņš cenšas to apkaunot. Visur, kur dvēseles patiesi tiek izglābtas no grēkiem un ar tīru Kristus sludināšanu nonāk mierā ar Dievu, sātans dusmīgi uzbrūk un cenšas padarīt Baznīcu par patvērumu visiem grēku veidiem. Tur, kur ir patiesa ticības vienotība, tur sātans rada ilūziju par nesaskaņām un nevienprātību. Bet, tur, kur velns valda, tur ir kluss un mierīgs. Taču visur, kur Baznīcā valda Vārds un Sakramenti, viņš ar visu savu spēku trako kā tumsas princis. Īsāk sakot, visur, kur Kristus sēj Savu labo sēklu, mēs varam būt droši, ka arī sātans tur izkaisīs savas nezāles.

Tāpēc tiem, kas apvainojas uz visu Baznīcu, to ļaundaru dēļ, kas atrodas baznīcā, noraidot un pametot to, vajadzētu par sevi nokaunēties. Viņu dusmas patiesībā ir vērstas uz pašu Dievu. Viņi nicina un noraida Viņu, kaut Viņš Pats nekaunas par savu aptraipīto Baznīcu un joprojām to atzīst, kamēr vien tur ir atrodams Viņa tīrais Vārds un patiesie Sakramenti.