Īstais Svētā Vakarēdiena spēks

Lai arī cik jūsmīgi (un pamatoti!) var runāt par Svētā Vakarēdiena bagātībām, tomēr jāsargājas no pārliecības, ka tā vērtība mīt cilvēka izjūtās un pārdzīvojumos. Kāds vecs, gudrs izteikums vēsta, ka Svētā Vakarēdiena svētību drīzāk jūt otrdienā nekā svētdienā. Ne tiešā jūtu atbalss, ne aizgrābtība pie Svētā Vakarēdiena galda vai dievbijīgās noskaņas vēlāk nav Svētā Vakarēdiena ieguvums. Ja arī visa tā trūkst, cilvēks tomēr ir sastapis savu Pestītāju un ir saņēmis Viņa dāvanu. Tieši laika gaitā, ikdienas kārdinājumos, morāliskos konfliktos un tūkstošos mazu lēmumu atklājas īstais Svētā Vakarēdiena spēks.

Ja Svētais Vakarēdiens kļūst par neatņemamu manas kristīgās dzīves sastāvdaļu, ja manas dvēseles dziļumos guļ klusa un pašsaprotama pārliecība par to, ka es tikko esmu bijis pie Jēzus galda un drīz atkal došos turp, tad pamazām Svētā tuvums uzspiež savu zīmogu visam manam darbam un visiem maniem vārdiem.

Tādēļ iet pie Svētā Vakarēdiena vienreiz vai divreiz gadā nozīmē dzīvot uz garīgā bada robežas. Šāda Svētā Vakarēdiena noniecināšana – “jo to es saucu par sakramenta nicināšanu, ka kāds tik ilgu laiku neiet pie sakramenta, kaut gan viņam nav nekādu šķēršļu, un viņš pat netiecas pēc tā”, saka Luters “Lielajā katehismā” – skaidrojama ar iesīkstējušā un nepateicīgā vecā cilvēka dabu, kas visus Dieva piedāvājumus allaž mēdz atvairīt ar jautājumu: vai tas man patiešām vajadzīgs? Bet tam cēlonis var būt arī greiza un maldinoša godbijība. Kāds iedomājas, ka Svētais Vakarēdiens ir kaut kas tik svēts, ka neiedrošinās tam tuvoties, vispirms pamatīgi neuzspodrinot savas domas un jūtas. Cilvēks ilgi gatavojas, sakāpina sevī lielu svinību noskaņojumu, ļoti grib pie altāra izjust dziļu aizgrābtību un šo noskaņojumu tad vēlāk, cik vien ilgi iespējams, saglabāt. Un, kad tas viss ir garām, viņš kādu gadu jūtas nodrošināts. Var paiet mēneši. Dzīve rit parastā ikdienišķumā, un tāds pats spēku sasprindzinājums no jauna sagaidāms ne agrāk kā nākamajā Zaļajā ceturtdienā.

Tas ir pilnīgi aplami. Ne sagatavošanās ir izšķirošā! Tā gan arī pieder pie Svētā Vakarēdiena norises. Bet tā saturs nav noteiktu izjūtu un noskaņojuma radīšana, bet gan savas rīcības pārbaude un savu grēku atzīšana un nožēlošana. Neiedrošināšanās doties pie Svētā Vakarēdiena, tāpēc ka nav izdevies radīt “īsto” noskaņojumu, patiesībā nozīmē to, ka cilvēks savas jūtas un pārdzīvojumus liek augstāk nekā Dieva piedošanu un Viņa palīdzību svēttapšanā respektīvi svētdarīšanu. Tādā gadījumā Svētais Vakarēdiens gluži vai tiek uzskatīts par paša veikumu, ne par dāvanu grēciniekam. Šeit ir atkal iemesls uzklausīt Luteru:

Jo patiesi tā notiek, arī es pats esmu pieredzējis un ikviens var pie sevis pamanīt, ka, atraujoties no sakramenta, topam dienu no dienas arvien raupjāki un vēsāki, līdz beidzot pavisam to vairs neievērojam. Lai no tā izvairītos, mums ar visu sirdi un sirdsapziņu jājūtas un jāizturas kā tādiem, kas patiesi grib dzīvot ticībā Dievam. Jo vairāk tas notiek, jo vairāk sirds iesilst, iedegas un vairs nevar kļūt auksta un cieta.

Ir lieli maldi domāt, ka Svētais Vakarēdiens, ja to bieži svin, zaudē savu svētumu. Ja tas būtu cilvēku jūtu piedāvājums vai kāda skaista izrāde, tad būtu pietiekams iemesls apieties ar to taupīgi, jo katra spēlēšana uz cilvēku jūtām tās nolieto un katra izrāde ar laiku kļūst garlaicīga. Bet Svētais Vakarēdiens ir gluži kas cits. Tas ir Dieva darbs dvēselē, ietekme, kas mums vajadzīga vienmēr no jauna un kas nes jo lielāku svētību, jo biežāk tā notiek. Dieva darbs nekļūst garlaicīgs, un tā svētums ar gadiem nemazinās.

Neviens nešaubās par to, ka mums ik dienas jāsaņem grēku piedošana. Vai tas ir pareizi, ja mēs to saņemam ik mēnesi pie Svētā Vakarēdiena galda? Katrs zina, ka mums katru minūti jābūt gataviem doties pretī savam Pestītājam. Vai tas būtu neiespējami sastapt Viņu pie altāra katru svētdienu? Luters saka:

Un tieši tādēļ, ka šie vārdi saka – “cikkārt jūs to darāt”, ir taču saprotams arī, ka tas jādara bieži.

Un tiem, kas tomēr vilcinās un jautā, vai viņi to patiešām drīkst, piebildīsim vēl dažus lielā baznīctēva vārdus:

Augstākā gudrība ir zināt, ka mūsu sakraments nav pamatots mūsu pašu cienīgumā. Jo mēs nenākam saņemt Kristību kā cienīgi un svēti ļaudis, ne arī sūdzēt grēkus kā šķīsti un bez grēka; gluži pretēji – mēs nākam kā nabaga nožēlojami cilvēki un tieši tādēļ, ka esam necienīgi.

Ir kādi vārdi, kuri kādreiz mūsu Meistaram tika mesti sejā kā nopēlums, bet kurus Viņa mācekļi paturēja atmiņā kā godazīmi. Šos vārdus vajadzētu ik dienas, kad mēs svinam Svēto Vakarēdienu, rakstīt uz baznīcas durvīm, un tur tiem būtu jāstāv kā apsolījumam un varenam Dieva aicinājumam. Šie vārdi ir atrodami Lūkas evaņģēlija 15. nodaļā, un tie skan šādi:

“Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” (Lk.15:2)