Invalīda apliecība

“Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani.” [2.Kor.12:9]

Ir nācies dzirdēt, kā ļaudis apgalvojot, ka viņi ir slimi, vēlas saņemt kādas priekšrocības. “Es esmu invalīds un slims cilvēks, laidiet mani apsēsties.” Un: “Jums tiešām nav kauna. Es esmu slims cilvēks, un Jūs gribat mani izlikt no dzīvokļa?” Tomēr ar kliegšanu vien ir par maz. Ir vajadzīga īstā apliecība.

Kā tad ar apustuli Pāvilu? Viņš bija bagāts ar lietām, kas viņu izcēla citu ļaužu vidū. Bet viņš lielās ar nespēku. Varbūt tā ir tāda tantiņas klaigāšana sabiedriskajā transportā? Kādēļ gan ir publiski jāpaziņo visiem, cik esmu nevarīgs un slims?

“Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs,” saka apustulis. Daudz labāk ir lielīties nevis apliecinot sevi un vēršot apkārtējo uzmanību uz sevi, bet uz Kristu. Apliecināt, nespēku cīņā pret grēku. Varētu jau palielīties ar to, cik mēs esam lieli grēcinieki, un par kādiem grēkiem šo titulu esam izpelnījušies.

Nē, tā nav īstā apliecība. Lielīsimies ar mūsu nespēju bez Kristus būt pareiziem, taisniem, “kristīgiem” un svētiem. Lielīsimies ar mūsu nespēju bez Kristus kļūt par kristiešiem. Mēs neko nespējam bez Kristus spēka. Bez Kristus, kurš ir uzvarējis grēku, nāvi un velnu mūsu dēļ un mūsu vietā.