Homilija pirms Kristībām

Radīšana, apsolījums, ticība, ūdens, glābšana un dziedināšana. Tās ir varenās ainas, kuras iepazinām Svēto Rakstu lasījumos un ar kurām sastopamies svētkos, kuru svinības mēs tagad sākam. Aiz mums atrodas Ādama nepaklausība, kas kļuvusi par mūsējo, bet priekšā mums stāv Jaunā Ādama uzvaras triumfs, kas ticībā kļūst arī par mūsu uzvaru.

Radīšanā Dieva Gars lidinās pār ūdeņiem, un mēs ieraugām savu Dievu vispirms kā tādu, kas no haosa rada kārtību, no tumsas gaismu. Viņš nošķir ūdeņus, rada dzīvību, kustību un elpu no nedzīva haosa un zemes putekļiem. Tā bija godības pilna dzīve, bez vainas, bez bēdu nastām, bez šaubām un garīgas tumsības.

Tomēr Ādama nepaklausība – mūsu pirmvecāku novēršanās no Radītāja pilnīgās gaismas un patiesības ienesa pasaulē tumsu, tā kā šķita, ka Ādama un Ievas sadraudzības gaismas ar Dievu nekad nemaz nebūtu bijis. Ādams un Ieva līdzinājās slīcējiem, kas grimst izmisumā un bezcerībā. Un patiesi, izmisums ir redzams visas pasaules noslīcināšanā, no kuras tiek paglābti tikai Noass, viņa dēli un viņu sievas – tā kā Dievs visu, ko pats bija radījis, pats arī iznīcināja plūdu ūdeņos.

Radītājs redz uzticīgo Ābrahāmu, kas tic Viņam un saņem reiz Ādamam un Ievai doto apsolījumu. Ābrahāms uzticas Dievam; Īzāks uzticas; Jēkabs uzticas; Jāzeps uzticas. Tad Dievs aicina Mozu, kas izved Dieva tautu no verdzības zemes, un šajā varenajā gājienā pāri Sarkanajai jūrai, atkal no jauna ļaunuma spēks tiek noslīcināts. Tas notiek, Dieva bērniem uzticoties un droši izejot cauri jūras ūdeņiem, ar ūdeni tie tiek atbrīvoti no ļaunās varas saitēm.

Nāamans, sīriešu armijas komandieris, vareno pestīšanas Dievu sastapa ar kādas mazas izraēliešu meitenes un pravieša Elīsas starpniecību. Viņš tika mazgāts, dziedināts no lepras un tumsības ne ūdeņiem bagātajās varenajās Sīrijas upēs, bet necilās Jordānas ūdeņos, kas nedz iztecēja no kādas ievērojams vietas, nedz ietecēja tādā, nedz savos līkumos veidoja lielas ostas. Tik vienkāršā un necilā upē, kāda ir Jordāna, viņš tika mazgāts un dziedināts.

Un Jona, kas tika iemests jūras dziļumā, lai tiktu iznīcināts, bet ko izglāba zivs, no debesu drošības – zivs vēderā lūdz: “Līdz pašiem manas dzīvības dziļumiem mani bija apklājuši ūdeņi.., bet Tu tomēr esi licis manai dzīvībai pacelties augšup no šīs tumšās bedres un izglābis to no pazušanas, ak, Kungs, mans Dievs!” [Jon.2:6–7] Un viņa Dievs izglābj Jonu, un pēc trim dienām un naktīm, kuras viņš pavadīja zivs vēderā, Jona tiek izspļauts jūras malā.

Un pats mūsu Kungs norāda uz Jonu kā uz līdzību, kas attēlo Viņa augšāmcelšanos. No Viņa augšāmcelšanās mēs atkal tiekam vadīti pie Viņa pestīšanas apsolījuma, no grimšanas izmisuma dziļumos pie žēlastības pilnajiem dzīvības ūdeņiem, kuros Viņš ir licis savu glābšanas apsolījumu. “Jūs esat atdzimuši caur ūdeni un garu” – zivs ir izglābusi jūs. Zivs, kas grieķiski saucas ΙΧΘΥΣ, kā kriptogramma – kā zīme ar slēptu jēgu – kļuva par Jēzus simbolu senajā baznīca, izsakot Jēzus būtību: Jēzus Kristus, Dieva Dēls, Pestītājs.

Jūs esat kristīti Viņa nāvē: “Mēs līdz ar Viņu Kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.. Bet, ja mēs ar Kristu esam miruši, tad mēs – tāda ir mūsu ticība – arī dzīvosim kopā ar Viņu.” [Rom.6:4,8].

Kā Dieva Israēls mēs esam gājuši cauri Jūras ūdeņiem, glābti ar to pašu ūdeni, kas ir noslīcinājis mūsu ienaidnieku; kā Noasa bērni mēs esam atdzimuši ar glābjošo ūdeni, kas ar savu vareno virsmu apklāj un noslīcina ļaunuma varu; tāpat kā Ābrahams, mēs ticam apsolījumam, kuru Dievs mums devis Kristībā, un caur ticību mēs kļūstam par Viņa taisnības mantiniekiem.

“Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, lai Viņa žēlastībā taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki.” Āmen.