Godības apliecinājums

“Tagad Cilvēka Dēls ir pagodināts, un Dievs ir pagodināts Viņā. Ja Dievs pagodināts Viņā, tad Dievs arī pagodinās Viņu Sevī un pagodinās Viņu tūlīt.” [Jņ.13:31-32]

Jēzus vairākas reizes atkārto vārdu “pagodinājums”. Viņš zin kurp Viņš iet. Viņš zin, ka tikai pēc pāris stundām Viņš tiks sasaistīts, šaustīts, apspļaudīts, izsmiets, sists, tiesas priekšā vests. Bet Viņš saka, ka Viņš, Cilvēka Dēls, tagad ir pagodināts. Viņš runā par kādu augstu godu, kas ir piepildījies, kas Viņu gaida. Viņš stiprina savus mācekļus, atklādams lielos Dieva noslēpumus. Jo Dievs savu godu ir apslēpis krusta negodā, Dievs savu spēku ir apslēpis krusta nespēkā, Dievs dzīvību ir apslēpis savā nāvē pie krusta.

Bet Viņš nav vien apslēpis, lai cilvēki to neredz, bet Viņš to arī atklāj. To, kas viņu acīm ir apslēpts, Viņš atklāj savā vārdā, lai tie, kas Viņam pieder, nedzīvotu un nestaigātu skatīšanā, bet ticībā un paļāvībā uz Viņa vārdu. Lai tie nemeklētu kādas zīmes Dieva gribai pie kādām ārējām lietām, kur viņi redzēs bieži vien tikai postu, kaunu, nespēku un pašu nāvi. Un, protams, ja Dievs gribētu cilvēkus šādā veidā pamācīt ar to, ko redz viņu acs, tad cilvēki, protams, ietu prom no ciešanām, sāpēm un nāves un meklētu, kur ir pasaulīgā godība, izdošanās, laimes pilnība, kur dzīves saulainās puses. Bet Dievs nevēlas pamācīt ar to ko redz acs, bet ar to, ko dzird auss. Un tur, kur mācekļu acs visai drīz redzēs gan sava Skolotāja, gan arī paši savu nekodu, savu nespēku, tur Pestītājs runā par augstu godu. Jo tas, kas notiek tuvākajās dažās stundās, kur Viņš tiek tiesāts, mocīts, pie krusta piesists un nonāvēts, ir augstākais Dieva darbs, par kuru lielāka nav. Tas ir tas darbs, ko Dievs dara savas mīlestības dēļ, cilvēku pestīdams.

Un Jēzus runā par savu krusta nāvi, kā par paaugstināšanu, par pagodināšanu, par to, ka Dievs visaugstākā mērā caur šo krustu arī tiek pagodināts. Un runā par to, ka, ja Dievs ir pagodināts Viņā, tad arī Dievs Viņu, Cilvēka Dēlu – Jaunās Derības Starpnieku, pagodinās un paaugstinās sevī.

Tas patiesībā nebija nekas jauns. Mācekļi, taču bija lasījuši Svētos Rakstus, labi zināja tās vietas, kur Vecā Derība liecina par Kristu, par Viņa godību. Viņi tāpat arī zināja, ko Dāvids reiz Svētā Gara spēkā bija sacījis: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu zem Tavām kājām. Cik neparasti vārdi.

Dāvids uzlūko Kristu, apsolīto Mesiju, kā tādu, kas tiek paaugstināts Debesu godībā pie Dieva Visuvaldītāja Tēva labās rokas. Bet nekā kalps, ne kā tāds, kas ir paaugstināts pie Dieva labās rokas, lai Dievam kalpotu. Tad šim Mesijam, būtu sacīts: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Tu Man kalpodams Manus ienaidniekus paliksi Man par kāju pameslu. Kas būtu saprotams, ka Dievs tā būtu sacījis.

Bet Dievs saka: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es Tavus ienaidniekus liekšu par pameslu zem Tavām kājām. Cik augstā godā mūsu Kungs top celts ar savu krusta nāvi, paciešanu, augšāmcelšanos un debesbraukšanu. Mēs redzam pats Dievs visa Radītājs Viņu sēdina sev pie labās rokas un saka: sēdi, valdi, tiekāms Es visus Tavus ienaidniekus, visus, kas Tevi noraidījuši, zaimojuši, nīduši, liekšu par pameslu zem Tavām kājām. Tā Dievs atklāj savu lielo mīlestību uz savu Dēlu.

Uz savu Dēlu kas ir visu lietu mantinieks un kuram viņš grib nodot visas lietas un lai šis mantojums būtu pilnīgs, šķists un svēts, bez kāda trūkuma un nepilnības, kur Dievs kā gādīgs Tēvs šim Cilvēka Dēlam un savam Dēlam visu sakārto tā, ka visi šķēršļi Viņa valdīšanai tiek novākti, ienaidnieki satriekti, pretinieki likti par kāju pameslu.

Mēs, kas līdzi varam ieklausīties šajos brīnumainajos vārdos, līdz ar apustuļiem, kas elpu aizturējuši klausās šo neparasto godības apliecinājumu, ka viņu Skolotājs, viņu Mācītājs būs paaugstināts augstā godā.

Mēs varam to līdzi klausīties un uzņemt to lielo mieru un drošību, ko šie vārdi dod. Jā, tas ir apslēpts mūs acīm. Mēs to vēl neredzam un nesaprotam tāpat kā mācekļi drīz redzēs, ka Jēzus pretinieki itin kā svin uzvaru ar viltu, ar nelietību, ar meliem, ar velna spēku. Viņi neredzēs šo uzvaru, par kuru Jēzus runā, un šo godu, ko Viņš pasludina. Viņi redzēs kaunu un nekodu .Un tomēr tieši šajā kaunā un negodā ir apslēpts gods kā sēkla, kas zemē sēta un melnas zemes apslēpta, bet reiz šī sēkla izaugs un visi redzēs tās spēku, tās augļus, tās diženumu.

Tāpat arī reiz mūsu Kungs nāks un to, ko mēs būsim ticējuši mēs redzēsim ne vairs tikai no vārda noprazdami un lasīdami, bet redzēsim Viņa augsto godu, kur visi ienaidnieki būs likti zem Viņa kāju pamesla un viņi arī tiek likti, bet mēs, kas Viņam piederam, topam šajā godā celti līdzi, jo mēs zinām mūsu Pestītāja vārdus, kur Viņš atsaukdamies uz šo pašu seno pravietojumu saviem mācekļiem pēc savas augšāmcelšanās saka: kas uzvar tam Es došu sēdēt pie savas labās rokas uz sava goda krēsla, kā Es esmu uzvarējis un sēžu pie sava Tēva labās rokas uz Viņa goda krēsla.

Jēzus šos vārdus runā nevis par sevi kaut ko atklādams vien, bet atklādams arī kaut ko par saviem mācekļiem, par viņu likteni, lai viņi saprot, kāpēc viņiem arī jāiet krusta ceļš, kāpēc arī viņu dzīves gaita norit apslēptībā, kur bieži vien šī debesu godība nav nekā citādi nojaušama kā vien no Dieva vārda

Tik liels ir viņu Kungs un šim Kungam viņi pieder.

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]