Glābjošas ticības pazīmes

Jaunajā Derībā ir atrodami divi piemēri glābjošai ticībai, ko Jēzus pats sauc par lielu ticību Te mums ir unikāla iespēja vērot, kā šī ticība izpaudās pie tiem, kam tā bija.

Pirmais piemērs ir Kapernaumas virsnieks, kurš par sevi sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tikai vienu vārdu, un mans kalps taps vesels.”

Otrais piemērs ir kānaāniešu sieviete, kas sekoja Jēzum, saukdama pēc palīdzības, un saņēma bargu atbildi, ka neklājas bērniem maizi atņemt un nomest to priekšā suņiem. Viņa padevīgi pieņēma šo spriedumu un pazemīgi atbildēja: “Tā gan, Kungs! Tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.”

Abos gadījumos ir skaidri redzams, ka tie, kam bija liela ticība, nepavisam nebija augstās domās par sevi un turēja sevi par necienīgiem.

Tomēr blakus savas necienības izjūtai viņiem bija stipra paļāvība uz Jēzu.

Viņi zināja: ja vien vispār viņiem ir iespējama kāda palīdzība, tā atrodama pie Jēzus. Tādēļ tie nāca un no visas sirds tvērās pie Viņa.

Tā ir glābjošas ticības pazīme: tā pazīst savu necienību un trūkumus un tādēļ uzticas Jēzum. Tā neuzticas sev, nejūtas stipra, tā nav varenu sajūtu un liela prieka pārņemta. Gluži otrādi, tā ir kā maza liesmiņa, kas plīvo un gandrīz grasās izdzist. Jā, pašam cilvēkam tā var būt pavisam nemanāma.

Bet ticība cer uz Jēzu, meklē un gaida Viņu. Pat tad, ja šķiet, ka Jēzus nedzird lūgšanas, šī ticība nepārstāj saukt pēc Viņa palīdzības.

Pat ja šķiet, ka sirdī iestājies klusums un nekas nepaliek labāk, ka viss sastingst garīgā stagnācijā un apātijā, jā, ka pat Dievs ir novērsies, šī ticība tomēr nepārstāj cerēt un gaidīt uz Jēzu.