Gaidot apsolīto

“Priecīgi cerībā.” [Rom.12:12]

Ar cerību apustulis šeit ir domājis ticīgu cilvēku gaidīšanu uz nākamo godību. Ticība satver tagadējo Dieva žēlastību, bet cerība raugās uz “godību, ko Dievs vēl tikai dos”. Apustulis saka, ka mums jābūt līksmiem šai cerībā. Viņš mums neliek būt priecīgiem bez iemesla, nedz arī priecāties par ko mazu vai iznīcīgu. Nē, viņš rāda mums visas mūžīgās svētlaimes cerību, kas ir mūsu prieka iemesls.

Ja mēs patiesi paturēsim prātā šo cerību, uz ko esam aicināti, un no sirds ticēsim tam, ko Dievs ir apsolījis, tad mēs patiesi būsim pārpārēm priecīgi. Un tā tas būs ne tikai dienās, kad mums klājas labi, bet arī pašos briesmīgākajos brīžos virs zemes. Šis cerības dotais prieks un laime ir daudz būtiskāka un svētīgāka, nekā esam paraduši domāt. Tā sniedz gluži jaunu spēku visai mūsu kristīgajai ticībai. Tādēļ mums cītīgi ir jāiedziļinās šai lietā.

Kas attiecas uz mūsu cerības saturu jeb godības pilnajām lietām, ko gaidām no Dieva, iespējams, ka pašreizējā laikā mēs tā īsti nespēsim tās aptvert, jo “kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl” [1.Kor.2:9]. Bet jau tas, ko esam redzējuši un nojautuši Dieva apsolījumos, ir kaut kas tik liels un brīnišķīgs, ka neviens cilvēks to nav spējīgs izteikt.

Kas spēj izteikt to, ko tas nozīmē, ka būsim Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki? Kam piederēs tāda godība un svētība? Visiem tiem, kas pašlaik ir Dieva bērni, jo tā saka Dieva vārds: “Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki” [Rom.8:17]. Tas nozīmē – tāds ir ikviens, kas aicināts no pasaules, ar Dieva vārdu un Garu modināts no grēka miega un atradis pestīšanu Kristū; un joprojām visā šai laikā ar visām savām vājībām turpina pieķerties Viņam un neiztiek bez Viņa žēlastības un draudzības, jā, kas bauda Viņa miesu un asinis – Viņa izpirkumu, un visa viņa dvēseles dzīves nepieciešamība ir tieši šais lietās.

Tā saka Kungs Kristus: “Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā” [Jņ.6:54]. Apdomā, ka pats Kungs Kristus par visām nabaga dvēselēm, kuru vienīgais mierinājums ir Viņa izpirkuma upuris, saka, ka tās iemantos mūžīgās dzīvības svētlaimi. Kristus to saka pavisam noteikti un atkārto vairākas reizes.

Kas spēj izteikt šāda cilvēka laimi? Kas spēj izteikt visu to, kas ietverts Kristus vārdos: “Tad taisnie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā” [Mt.13:43]. Kas spēj izteikt visu, kas ietverts Jāņa vārdos: “Mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir” [1.Jņ.3:2]. Un jau Dāvidam bija šī cerība, kad viņš sacīja: “Bet es Tavu vaigu skatīšu taisnībā un uzmodies pēc sirds patikas raudzīšos Tavā tēlā” [Ps.17:15].

Arī Kungs Kristus ir skaidri pasludinājis: “Tēvs, Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis, lai viņi redzētu Manu skaidrību, ko Tu Man esi devis” [Jņ.17:24]. Kas var būt drošāks kā tas, ko pats Kristus saka? Mūsu pestīšanas cerībai ir nesatricināms pamats, tādēļ to sauc par “drošu un stipru dvēseles enkuru” [Ebr.6:19].

Ja nu mums ir šāda brīnišķīga un stipri pamatota mūžīgā prieka cerība, tad mums jāprot atraisīties no visām laicīgām raizēm un jāsaka: nost raizes, mokas un nemiers! Man pieder mūžīga laime! Es dodos pretī mūžīgam priekam, jo mūsu pestīšanas cerība nav balstīta uz mūsu cienību vai mūsu pašu domām, bet uz Dieva darbu un Viņa mūžīgo nodomu.

Tas nav Kristus apliecinātāja cienīgi un kaitē mūsu kristīgajai ticībai, ja aizmirstam mūsu pestīšanas cerību un negūstam tajā prieku, bet debesu priekam dodamies pretī ar smagiem soļiem un nopūtām. Ja mēs pieķertos savai pestīšanas cerībai ar lielāku rūpību un nopietnību, tad – kā iepriekš sacīts – tas stiprinātu visu mūsu kristīgo dzīvi. Tad mēs mazāk raizētos par laicīgām lietām un vairāk par to, ka ejam patieso ceļu uz dzīvību. Tas mūsos iedvestu vairāk pacietības un izturības cīņā par godības kroni. Tādēļ pestīšanas cerību sauc arī par bruņu cepuri, kas ir nozīmīga bruņojuma daļa un ļauj mums drosmīgāk mesties cīņā.

Un, kad apustulis nosauc šo cerību par “drošu un stipru dvēseles enkuru”, viņš līdz ar to saka, ka visās kārdinājumu vētrās pestīšanas cerība uzturēs mūs pie Tā Kunga, tā ka netiksim aiznesti prom plašajā pasaules okeānā. Ciešanu un bēdu laikā dzīva un droša cerība mūs vedīs debesu mūžīgajā spirdzinājumā un šīs zemes laimes un prieka dienās uzturēs mūs pie skaidrības un saprāta, tā ka līdz ar apustuli mēs varēsim sacīt: “Es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu, kas ir daudz, daudz labāk” [Fil.1:23]. Lai Tas Kungs piedod mūsu neticību, ka tik maz priecājamies cerībā! Un lai Dievs palīdz, ka mēs priecātos arvien vairāk.