Dzīvesstila maiņa

Daudziem viņu dzīvesveids ir sāpīgs jautājums. Viņi gan ļoti vēlētos kļūt labāki un daudz ko mainīt. Tāds pats bija arī apustulis Pāvils – varenais ierocis Dieva rokās. Viņam nācās atzīt: “ko ienīstu, to es daru.” (Rom.7:15)

Un tās nebija, kā varētu domāt, sirdsapziņas mokas. Nē, tās ir mokas ar grēku. Turklāt, Pāvils to apliecina nevis tādēļ, ka smaktu smagos grēkos, bet ciešot no iedzimtā grēka – ļaunā “vecā Ādama”. (Rom.7:23; u.c.)

Cilvēka samaitātību var salīdzināt ar aisbergu, kas virs ūdens sevi parāda pavisam nedaudz. Tāpat cilvēka ļaunums pavisam nedaudz izpaužas aplamos darbos un vārdos. Mēs nekļūstam svēti no tā vien, ka nožēlojam un atturamies no slepkavības, zagšanas, maucības un uzdzīves. Grēka aisberga neredzamā daļa turpina savu ceļu mūsu sirdīs, un reizi pa reizei sevi liek manīt grēki, bet dažreiz pat ļoti smagi grēki.

Mums ir jācīnās ar grēkiem. Nepietiek tikai sargāšanās no smagiem un redzamiem grēkiem, arī sirds ir jāšķīsta no ļauniem nodomiem. Bet kur atrast spēku, lai mainītu sirdi un dzīvi?

Visvairāk sirdsapziņas tiek apgrūtinātas ar to, ka cilvēkus visupirms spiež izlabot savu dzīvi, un tikai pēc tam ļauj uzskatīt sevi par ticīgiem. Godīga sirdsapziņa nespēj šādi rast mierinājumu. Bībelē kārtība ir pavisam savādāka – visupirms ticība, pēc tam darbi. Pāvils necieta ļaunumu viņā, tomēr neizmisa: “Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas.” (Rom.8:1)

Viņš atrada patvērumu Kristū. Viņš paļāvās uz to, ka Dievs “bezdievīgo taisno” (Rom.4:5) “Bet Dievs Savu mīlestību un mums parāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Rom.5:8)

Tieši tajā arī mēs atradīsim mierinājumu. Dievs Kristū izpircis mūsu grēkus. Tie ir piedoti. Un tam mēs varam ticēt tādi, kādi esam – grēcīgi, nekrietni, bezdievīgi, bez iepriekšējas labošanās, gluži kā grēkus nožēlojošais noziedznieks krustā līdzās Kristum.

Tad notiek brīnums. “Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā.” (Tit.2:11-12)

Žēlastība dod spēkus labākai dzīvei. Proti, ja vairāk mēs pieķersimies žēlastībai, un, ja skaidrāk mēs ticēsim mūsu grēku piedošanai, žēlastība mūs varēs vairāk audzināt. Ja mēs noticēsim grēku piedošanai, mēs nespēsim vairs dzīvot redzamos grēkos. Savukārt, ja mēs tajos dzīvojam, tad neticam, pat, ja ar sakām, ka ticam.

Žēlastība mūsos ieaudzina pazemību. Mēs atzīstam iedzimtā grēka spēku. Žēlojamies par to līdz ar apustuli Pāvilu. Saprotam grēkā kritušos, un novēlam tiem piecelties Dieva žēlastībā. Un varam sacīt gan sev, gan citiem: “Kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība.” (Rom.5:20)