Draudžu rokās – vai sludinātāja amats ir svētīts vai nesvētīts

“No namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami.” (1.Kor.4:2)

Dievs ir izdalījis dāvanas Saviem sludinātājiem. Pāvils saka: “Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība [tas ir, varonīga ticība], … citam pravietot [tas ir, īpaša spēja Rakstu skaidrošanā], citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana.” (1.Kor.12:8-10) Nevienam atsevišķam sludinātājam nav visas šīs dāvanas, bet tikai viņam noteiktā daļa. Arī svētajiem apustuļiem nebija vienlīdz daudz dāvanu. Pāvilam, vairāk kā visiem pārējiem, tika piešķirtas dziļas un bagātīgas zināšanas. Jānis saņēma dāvanu ieskatīties nākotnē, un Apollam bija skaistas runas dāvana.

Tas pats ir šodien. Viena dāvana tiek piešķirta vienam sludinātājam, un cita dāvana tiek dota citam sludinātājam. Un tāpat kā cilvēks neprasa no namtura kādas lietas, bet tikai tās, ko prasa viņa kungs, tā arī draudzei no sava sludinātāja nevajadzētu meklēt to vai citu dāvanu, bet tikai to dāvanu, ko Dievs ir piešķīris. Draudze, kas meklē vairāk, izdara gan netaisnību, gan cietsirdību, turklāt tā tad ir vainīga sludinātāja priekšā, kurš tad pilda savu amatu nevis ar prieku, bet gan nopūšoties. Tādā gadījumā draudze tiks apkrāpta, jo tā nesaņems visu to labumu un visu to svētību, ko Dievs ir paredzējis, lai tā saņemtu caur šo sludinātāju.

Mūsu teksts brīdina, ka draudzei nav jāmeklē sludinātājā nekas vairāk, kā tikai tas, lai viņš būtu uzticīgs. Tomēr tajā pašā laikā ir pavēlēts meklēt to un neko mazāk. Uzticība mācībā un dzīvē ir ļoti svarīga sludinātājam, un tam pašam ir jābūt ne mazāk svarīgam arī draudzei. Tāpēc bēdas tai draudzei, kuras sludinātājs vēlas būt uzticīgs Bībeles mācībai, bet kura tā vietā uzstāj, lai viņš atklāti vai slepeni sludinātu kaut ko citu, nevis tikai tīro Dieva Vārdu. Bēdas tai draudzei, kuras sludinātājs vēlas būt uzticīgs, atspēkojot visas dvēselei bīstamās kļūdas, bet kura pieprasa viņam klusēt laicīgā miera labad. Bēdas tai draudzei, kuras sludinātājs vēlas būt uzticīgs, nosodot visa veida bezdievīgu rīcību, bet tā pieprasa viņam, tāpat kā Jesajas laika jūdiem, “nesludiniet mums patiesību, sludiniet mums patīkamas lietas, sludiniet viltu!” (Jes.30:10). Bēdas tai draudzei, kuras sludinātājs vēlas būt uzticīgs Kristus noteiktās disciplīnas namturis, bet tā vēlas tikai grēku piedošanas atslēgu un ne grēku paturēšanas atslēgu. Bēdas tai draudzei, kuras sludinātājs vēlas palikt uzticīgs, nešķirojot draudzes locekļus, bet kura pieprasa ievērot atšķirības. Visbeidzot, bēdas tai draudzei, kuras sludinātājs vēlas palikt uzticīgs kristīgā, Dievam tīkamā dzīvē, bet kura meklē no viņa perfektu eņģeļa svētumu, nepiedodot nekādas vājības, vai vēlas, lai viņš būtu labs izklaidētājs un lai kalpotu pasaulei un miesai.

Tātad varam noteiktā mērā apgalvot, ka Dievs Savā žēlastībā ir nolicis tā, ka tas ir draudžu rokās – vai sludinātāja amats ir svētīts vai nesvētīts. Mūsu sludinātājiem kā Dieva namturiem ir stingri jāsolās, ka viņi vēlas palikt uzticīgi. Viņiem ir jābūt galvotājiem gan mums, gan visai Baznīcai un savam Dievam; un šis galvojums attiecas uz dvēseļu glābšanu, par ko viņiem ir jārūpējas. Tāpēc nepieprasīsim no viņiem to, ko Dievs viņiem ir aizliedzis, un neaizliegsim to, ko Dievs viņiem ir pavēlējis. Dievs viņus mudina sludināt Viņa Vārdu, neko neatmetot un neko nepievienojot. Tātad, pieprasīsim no saviem sludinātājiem Dieva Vārdu, visu Viņa gudrību mūsu pestīšanas labad, jo Dievs viņiem ir noteicis: “Sauc pilnā balsī, neviena nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne, un liec pie sirds Manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus!” (Jes.58:1) Tāpēc pieņemsim lēnprātīgi mūsu sludinātāju vārdus pat tad, kad viņi mums bargi aizrāda, jo Dievs viņiem ir teicis: “Jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ, tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.” (Rom.1:16) Tāpēc, kā nabaga grēcinieki, vienmēr atvērsim savas sirdis un savas ausis šai prieka vēstij un uzņemsim to ticībā.