Divi pamati uz kā likt cerību

Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna (Rom.4:4).

Grieķu teksts īstenībā saka: “Tas, kurš strādā” – kas pūlas vai, kā Luters atjautīgi to tulkojis, “tas, kas rīkojas ar darbiem”. Bet latviešu tulkojumā tas skan – “kam ir darbi”. Vārds “darbi” mūsu tekstā nozīmē sirds paļaušanos uz darbiem, kas saprotams no apustuļa lietotā pretstata: “Kam darbu nav, bet kas tic Tam, kas bezdievīgo dara taisnu.” Te mēs redzam, ka vārds “darbi” šeit nozīmē sirds paļāvību uz saviem darbiem. Turklāt mēs noprotam, ka darbi nebūt nav šķērslis taisnībai Dieva priekšā, ja vien sirds ir brīva, nomirusi bauslībai un tic Kristum. Tad darbi būs kā augļi un taisnības apliecinājumi.

Lieta ir šāda: neatkarīgi no tā, kāda ir tava izpratne un ticības apliecība, tava sirds cer uz vienu no šīm abām lietām. Vai nu tā cer uz saviem darbiem, savu būšanu un darīšanu; vai arī tā cer uz Viņu, kas taisno bezdievīgo. Mūsu darbu nopelni un Dieva žēlastība Kristū ir pretēji viens otram. Ja mana cerība ir uz darbiem, tā nav uz Kristu. Ja darbiem manā sirdī un domās ir centrālā vieta (lai ko teiktu mana mute un prāts), tad mani sauc par “darītāju”, un Dieva priekšā es dabūšu saskaņā ar to, kas man pienākas pēc nopelniem.

Tāds cilvēks saņem algu nevis pēc žēlastības, bet pēc nopelna. Ievēro: kas strādā, saņem “algu” – nevis žēlastību, bet “algu”. Ja tas ir pilnīgi izpildījis sava kunga prasības, tad viņš saņems salīgto algu. Strādniekam par samaksu nav jāpateicas, jo tā nav dāvana. Nē, viņš to ir nopelnījis. Ja turpretī viņa pienākumu pildīšanā ir trūkumi, viņš tiek sodīts. Viņš neko nesaņem no žēlastības. Tāda ir bauslības būtība. Kas turas pie bauslības nosacījumiem, pēc nosacījumiem arī tiks tiesāts.

Mēs jau iepriekš redzējām, kā Kungs Kristus izskaidro līdzību par vīna kalna strādniekiem. Un šai Dieva valdīšanā ir kāda nelokāma noteiktība. Tur nebija nekādas pielaidības. Kas turas pie darbiem, tiks atalgots pēc nopelniem un nesaņems nekādu žēlastību.

Tas var šķist nežēlīgi, bet šāds cilvēks, iespējams, ir darījis daudz vairāk labu darbu, nekā cilvēks, kas meklē un saņem žēlastību. Bet tas neko nemaina, jo Svēto Rakstu vārdi šai ziņā ir skarbi un nelokāmi. Kad viens no strādniekiem par to šķendējās, saimnieks ne mirkli nešaubījās un kurnējošajam kalpam atbildēja: “Vai tu neesi ar mani saderējis par vienu denāriju? Ņem to, kas tev pieder, un ej” (Mt.20:13–14).

Tādu pašu nelokāmu valodu apustulis runā Vēstulē romiešiem 9.nodaļā. Viņš ir noraizējies par jūdu stūrgalvīgo paštaisnību un tai sekojošo neizbēgamo sodu. Tur viņš runā šādi: tas neko nelīdz, ka tu strādā un pūlies kļūt taisns. Dieva izredzētība ir pret tevi. Dievs ir izredzējis ticīgos un atraidījis tos, kas rīkojas ar darbiem.

Tāda ir Dieva izredzēšana uz pestīšanu. “Tātad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlastības” (Rom.9:16). “Kas no tā izriet? Pagāni, kas nav dzinušies pēc taisnības, ir panākuši taisnību, proti, ticības doto taisnību. Bet Israēls, kas dzenas pēc taisnības bauslības, to nav piepildījis” (Rom.9:30–31). Un kādēļ? Jo Israēls meklēja taisnību ar darbiem, bet to neieguva. Turpretī citi to ieguva un saņēma ticībā.

Tāpat viņš runā Vēstulē galatiešiem 4.nodaļā, kur viņš rāda divus cilvēku veidus, kas meklē glābšanu. Tos simbolizē divi Ābrahāma dēli: viens no verdzenes, otrs no brīvās. Apustulis runā par kalpiem un bērniem. Bērnus viņš sauc par “apsolījuma bērniem” un bez jebkādas piekāpības pasludina, ka kalpones dēlam notiks saskaņā ar vārdiem: “Padzen kalponi un viņas dēlu! Jo kalpones dēlam nebūs mantot kopā ar svabadās dēlu.” Vai tas šķiet cietsirdīgi? Kad tie ilgu laiku ir strādājuši un bijuši kalpi, un pēc tam tiek padzīti!

Cilvēki, kas piedalījušies debesu valstības kāzās virs zemes un tiekušies pēc darbiem un īstās dzīves, un tomēr viņiem beigās nav bijis “kāzu drēbju”, tiks izmesti “galējā tumsībā”. Tik liela ir Tā Kunga degsme par bauslības taisnību un Viņa Dēla godu! Tas jāpatur prātā ikvienam, kas vēlas kļūt un būt kristietis!

Šai lietā nedrīkst ļauties domas brīvajam lidojumam un izdomāt pašam savu pestīšanas ceļu saskaņā ar personiskām domām. Nē, te ir Viņa nelokāmais spriedums. Cilvēks to nav izgudrojis, un cilvēks to nevar mainīt. Tas ir visvarenā Dieva lēmums, ka glābti tiek tikai nabaga pazudušie grēcinieki, kas izmisuši par savu taisnību un spējām un meklē sev glābšanu vienīgi Kristus taisnībā.