Dievs ir mūsu stiprums

“Es nevaru noraudzīties zēna miršanā,” teica Hagare, kad viņa “pacēla savu balsi un raudāja” (1.Moz.21:16). Ābrahama aizraidīti, Hagare ar savu dēlu Ismaēlu dienām ilgi klejoja pa Bēršebas tuksnesi. Viņiem izbeidzās ūdens, un viņu stāvoklis bija bezcerīgs. Šajā attēlā mākslinieks Gustavs Dorē tiešām dramatiski atainojis brīdi, kurā izšķiras viņu liktenis – dzīvība vai nāve.

Arī mēs tāpat kā Hagare pieredzam brīžus, kad šķiet, dzīves grūtības mūs uzveiks. Šajos grūtajos brīžos mēs pilnīgā paļāvībā varam vērsties pie mūsu Kunga un sacīt līdz ar psalmistu, “Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā” (Ps.46:2).

LŪGŠANA IR DIEVAM TĪKAMA

Dievs tiešām vēlas, lai mēs pie Viņa vēršamies pēc palīdzības katrā vajadzībā: “Piesauc mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi, un tev būs Mani godāt” (Ps.50:15). Tomēr Dievs savā mīlestībā vēlas, lai mēs runātu ar Viņu ne vien par savām vajadzībām, bet par visu, ko domājam savā sirdī.

Tāpat kā mīloši vecāki jūtas aizkustināti, kad viņu bērni tiem stāsta par savām bēdām un priekiem, tā arī Dievam patīk, ka mēs Viņam uzticam visu, kas mums uz sirds. Mēs savas sirdis lūgšanā atveram Dievam ik dienas un stāstām Viņam visu! Šāda atklātība aizkustina mūsu Debesu Tēvu.

LŪDZIET AR PĀRLIECĪBU

Gadiem ilgi eiropieši stāsta par kādas valsts pavalstniekiem, kuri gatavojās kronēt savu karali. Ļaužu pūļi pārpildīja ielas, lai redzētu sava jaunā karaļa procesiju. Te kāds divpadsmitgadīgs zēns sāka spiesties cauri pūlim. Viņam izdevās aizkļūt līdz pat sardzei, un viņš centās tikt garām arī tai. Sargi viņu apstādināja un teica: “Tu nedrīksti šeit nākt. Vai tad nezini, ka šis cilvēks ir karalis?” Mazais zēns atbildēja: “Var jau būt, ka viņš ir karalis, tomēr viņš ir arī mans tētis!”

Mēs varam tuvoties Dieva debesu tronim ar tādu pat pārliecību, kāda bija šim divpadsmitgadīgajam zēnam, kurš taisnā ceļā devās pie sava tēva, karaļa. Caur Jēzu Kristu mēs esam Dieva pieņemtie bērni (Gal.4:4-5). Dieva žēlastības pilnā pieņemšana iedrošina mūs lūgties. “Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!” (Rom.8:15).

JĒZUS IR ATSLĒGA

Jēzus dod mums iespēju runāt ar Dievu. Viņš ir nojaucis grēka sienu, kas mūs šķīra no Dieva. Viņš dod mums iespēju tuvoties pasaules Radītājam pat ar mūsu sīkajām rūpēm un raizēm. Vēstules Ebrejiem autors skaidro, ka Jēzus tika “tāpat kārdināts visās lietās” kā mēs, tāpēc Viņš mūs saprot (Ebr.4:14-16). Kad mēs lūgšanā uzsākam sarunu ar Dievu, redzot Viņa mīlestību un žēlastību Jēzū, mēs varam lūgties ar prieku. “Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties! .. Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā” (Fil.4:4-6).

DZĪVĪBAS VĀRDS

Pievērsīsimies vairākām būtiskām Bībeles mācībām attiecībā uz lūgšanu. Ar šo mācību palīdzību Kungs mūs vadīs pie Svētajiem Rakstiem un cauri tiem. Raksti mums mācīs, kāds ir Dieva prāts un griba par Viņa doto lūgšanas dāvanu. Ja mēs ik dienas lūdzam Dievam tīkamas lūgšanas, kas pamatotas Viņa dzīvajā Vārdā, Dievs atjaunos mūsu sirdis un dēstīs tajās svētīgu pārliecību, ka “Dievam visas lietas iespējamas” (Mt.19:26).

“Bet Viņam, kas, darbodamies mūsos ar savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam, lai ir gods draudzē un Kristū Jēzū uz audžu audzēm mūžu mūžos. Āmen” (Ef.3:20-21).