Dievs draud un apsola

“Sapulcējieties un klausieties, Jēkaba dēli! Uzklausiet Israēlu, savu tēvu!” [1.Moz.49:2]

Tā ir šīs nodaļas galvenā mācība un saturs, – kādēļ Dievs draud un apsola un kāds ir Viņa nodoms, sakot šos vārdus, proti, lai varētu vingrināt un pārbaudīt ticību Viņa vārdam. Kas grib runāt ar Dievu, tam jāmācās, ka “cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet, ka cilvēks dzīvo no visa tā, kas iziet no Tā Kunga mutes” [5.Moz.8:3]. Ja trūkst maizes, mēs nedrīkstam piesaukt svešu dievu, bet jāstiprina sirdis ar ticību Dieva vārdam un jāsaka tā: Dievs man ir apsolījis būt mans Dievs un Kungs. Ja Viņš grib ļaut man nomirt badā, tad lai tā notiek; es tomēr vēl arvien cerēšu uz Viņu.

Cilvēka sirdī ir jābūt ticībai un bijībai Dieva priekšā. Apsolījumam un ticībai ir jābūt saistītiem; tāpat arī draudi un bijība labi saskan. Apsolījums nav gluži nekas, ja tam līdzās nav ticības, savukārt īsta ticība nevar iztikt bez apsolījuma. Tāpat bijības nav tur, kur nav draudu. Tomēr Dievs kavējas ar apsolījumu un draudu vārdu piepildīšanu, lai mūs pārbaudītu. Tā kā pasaule negrib paciest šo pārbaudījumu, tā noniecina gan apsolījumus, gan draudus un nebīstas no Tā, kas draud, un netic Tam, kas dod apsolījumu.