Dievs atalgo vai apdāvina?
“Jo, ja ar bauslību nāk mantojums, tad vairs ne ar apsolījumu, bet Ābrahāmam to Dievs ar Savu apsolījumu ir dāvinājis.” [Gal.3:18]
Bauslība ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no apsloījuma, jā, arī dabiskais saprāts, lai cik akls tas būtu, tomēr atzīst, ka apslīt – tas ir kaut kas pavisam cits nekā prasīt, dāvināt, ir kaut kas gluži cits nekā saņemt.
Bauslība no mums prasa darbus, turpretī apsolījums sniedz mums Dieva garīgos un mūžīgos žēlastības darbus, turklāt gluži par brīvu, tikai Kristus dēļ.
Tātad nevis ar Bauslību, bet ar apsolījumu mēs iegūstam mantojumu jeb svētību.
Tādēļ tam, kuram ir Bauslība, ar to vien vēl nepietiek – viņam vēl nav svētības, bez kuras ikviens cilvēks paliek zem lāsta. Tādēļ Bauslība nespēj attaisnot, jo tai līdzi nenāk svētība.
Ja Bauslība spētu iemantot svētību, kādēļ tad Dievs dotu apsolījumu: “Tavos pēcnācējos…”? Kādēļ Viņš nav sacījis: dari to, un tu iemantosi svētību, vai arī: pildīdams Bauslību, tu nopelnīsi mūžīgo dzīvošanu?
Nav iespējams noliegt, ka Dievs jau pirms Bauslības došanas ar apsolījumu ir dāvinājis svētību jeb mantojumu, tas ir, grēku piedošanu, taisnību un mūžīgo dzīvību, ar kuru mēs kļūstam par Dieva bērniem un mantiniekiem, par Kristus līdzmantiniekiem.
Svētība tiek dāvāta, neraugoties uz Bauslību un darbiem. Dievs ar savu dāvinājumu ir aizsteidzies tiem priekšā, pirms vēl Mozus ir dzimis un pirms kāds cilvēks būtu varējis iedomāties par Bauslību.
Kam gan jūs lielāties, sacīdami, ka taisnība iegūstama ar Bauslības palīdzību, ja jūsu tēvam Ābrahāmam taisnība, dzīvība un pestīšana ir dota bez un pirms Bauslības, pirms vēl bija dzimis kāds, kurš varētu ievērot Bauslību?
Ieskaties