Dieva valstību redzēs tikai no jauna piedzimušie

Ticībā nākušie Dieva bērni ir dzimuši no Dieva – ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. Tas mums ir kārtīgi jāsaprot un jāatceras! Kas grib redzēt Dieva valstību un kā Dieva bērns tajā dzīvot mūžīgi, tam jābūt no Dieva dzimušam.

Pirms grēkākrišanas cilvēks dzīvoja dievišķu dzīvi un sevī nesa Dieva tēlu un līdzību, bet to pazaudēja. Tieši to izsaka šie vārdi: “..Tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi” (1.Moz.2:17). Taču Dievs mūsos ar Gara dzimšanu atjauno šo dievišķo dzīvi un restaurē Savu tēlu un līdzību, lai arī pagaidām šis tēls un līdzība mūsos nekļūst pilnīgs, iekams neesam brīvi no visa traucējošā savas miesas grēcīguma. Kristus māca, ka Dieva valstību redzēs tikai tas, kas piedzimis no jauna!

Tā ir mūžam nesatricināma patiesība, ka Dieva valstība top dāvināta no tīras žēlastības. Taču bez jaunpiedzimšanas un līdzdalības dievišķajā dabā tu nebūsi spējīgs saprast žēlastību, tu būsi apmulsis, nespēsi to saņemt, šajā žēlastībā dzīvot un nonākt debesīs. Dievs ir svēts un nekas nesvēts Viņa priekšā nevar pastāvēt. Tikai tad, ja cilvēks ir radīts Dievā, top par jaunu cilvēku, iemanto Dievam radniecīgu dabu, tas var baudīt ar Viņu svētīgu sadraudzību. Turpretī miesīgais prāts ir ienaidā ar Dievu un nejūtas labi Viņa klātbūtnē – nevienu pašu dienu, nemaz nerunājot par mūžību.

Tādēļ Kristus saka: “Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes. .. Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. ..Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības” (Jņ.3:7, 6, 3). Tālāk Jānis saka: “Kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva” (Jņ.1:13). Arī Pēteris (1.Pēt.1:23) saka: “..Jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda.” Tāpat Pāvils saka, ka Jēzū Kristū “nedz apgraizīšana ir kas, nedz neapgraizīšana, bet jauns radījums” (Gal.6:15, arī 5:6).

Kam gan citam ticēsim šajā dzīvībai svarīgā jautājumā, ja ne pašam Kungam? Kristus ir pati žēlastība un laipnība. Uzklausīsim Kristu un Viņa apustuļus: ja jau tie tik svinīgi liecina, ka Dievs Saviem bērniem lēmis tieši tādu glābšanas ceļu, ka viņiem jādzimst no jauna un jātop līdzdalīgiem dievišķajā dabā, tad – kā gan tu vari doties pretī mūžībai un cerēt uz Dieva valstību, ja neesi par sevi pārliecināts un jauno dzīvību sevī nejūti un neapzinies?

Tam ir dziļi jo dziļi jāiespiežas mūsu prātā. Un šeit ir divas lietas.

Pirmkārt, ir daudz tādu dvēseļu, kas “no Evaņģēlija ņem piedauzību” (M. Luters). Ārēji tie var šķist evaņģēliski, bet viņu ticībai pietrūkst raksturīgo, Dieva vārdos mācīto pazīmju un ietekmes uz cilvēku. Tur nav jaunpiedzimšanas, dievbijības un svētdarīšanas. Tur nav jaunas radības, bet ir tikai vārdi, domas un runas, ar ko tie pieviļ sevi un citus. Tādiem ir jāiedziļinās Dieva vārdos par jaunpiedzimšanu un jāsaprot, ka gaismas eņģeļdrānās tērpies velns tos ir ievedis briesmīgos maldos.

Otrkārt, ir nabaga žēlastības bērni, kurus arvien apgrūtina bailes, uztraukumi un šaubas par sevi. Viņiem no savas jaunpiedzimšanas ir jāgūst spēcīga pārliecība par to, ka tie ir īsti Dieva bērni. Pirmajā vēstulē Jānis īpaši par to liecina, sacīdams: tā zinām, ka esam Dieva bērni, jo apzināmies, ka esam no Dieva un no patiesības utt. (1.Jņ.3:1–3, 9). Šis mierinājums, protams, neder pret grēka un Bauslības uzbrukumiem, jo te ir derīgs tikai viens mierinājums: Jērs, kas ir nokauts un mūs ir atpircis Dievam ar Savām asinīm. Tas palīdz pret šaubām par savas ticības īstumu. To īpaši ievērosim ticības pārbaudījumos, kā apustulis Pāvils saka: “Pārbaudait paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi. Jeb vai neesat pārliecināti, ka Jēzus Kristus ir jūsos? Citādi jūs esat nederīgi” (2.Kor.13:5)!

Tas ir jautājums, ko Kristus un apustuļi uzdeva, mācot par koka augļiem. Līdzīgi raksta Jānis, ka Kristus ticīgajiem ir dota liecība pašiem sevī. Svētie Raksti māca, ka mēs topam attaisnoti no žēlastības ticībā Kristum. Taču tikpat patiesa ir arī Svēto Rakstu mācība, ka mums jāpārbauda pašiem sevi, vai stāvam ticībā. Tas mums ir jāapdomā ļoti sirsnīgi! Ja cilvēks neko nevēlas dzirdēt par ticības pašpārbaudi, tās spēku un pārliecību, tā ir slikta zīme. – “Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā” (2.Tim.3:16). Mūsu sirdīm ir jātop pārbaudītām un izvērtētām pēc Dieva vārdiem – nevis otrādi, kad cilvēks Dieva vārdus izvērtē pēc sava prāta.