Debesbraukšana

“Uzkāpis Debesīs, sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva, labās rokas.” Ar šiem vārdiem Apustuļu ticības apliecība izsaka baznīcas ticību, ka Jēzus pēc savas augšāmcelšanās līdzdalās ar Dievu Viņa mūžīgumā, visuresamībā un visvarenībā.

Tas nozīmē, ka mēs varam arī sacīt, ka mums ir Dievs ar cilvēka Jēzus seju, vai, ka cilvēks Jēzus valda pār visu universu. “Tā nu ir patiesība,” saka Mārtiņš Luters, “ka Viņš tapis paaugstināts un sēž godībā visā savā spēkā un varenībā; Debesīs un virs zemes viss notiek pēc Viņa prāta, lai arī tikai nedaudzi tic, ka šīs lietas notiek Jēzus Kristus dēļ. Tas viss notiek atklāti, redzamā veidā. Tāpat mūsu Kungs sēž godībā redzamā veidā. Taču mūsu acis vēl ir aklas un tumšas, tās neredz, ka tas ir Viņš, kuram paklausa visas lietas. Tas atklāsies pastarā dienā. Tad mēs savām acīm redzēsim to, kas tagad jau notiek, proti, kā Kristus, Dieva veidā būdams, sevi iztukšojis, tapis Cilvēks un pieņēmis kalpa veidu, kā atkal nolicis to, atgriezies Dieva godībā un ir Kungs pār dzīvību un nāvi, Ķēniņš pār visiem ķēniņiem.”

Tāpat kā citi Jēzus dzīves notikumi arī Viņa atgriešanās Debesu godībā ir iepriekšatklāta jau Vecajā Derībā. Piemēram, Psalmu grāmatā mēs lasām: “Augsti ceļas Dievs, tautām gavilējot.. Dievs ir valdnieks pār visu pasauli.. Dievs ir valdnieks kļuvis pār visām tautām, Viņš savā svētajā goda krēslā.” (Ps.47:6-9) Savukārt Daniēla grāmatā mēs lasām: “Kā debesu padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā; tas pienāca pie cienījamā sirmgalvja, un to nostatīja sirmgalvja priekšā. Viņam tad tika piešķirta vara, godība un valdīšana, tā ka viņam pakļāvās visas tautas, tautības un valodas; viņa vara ir mūžīga, viņa ķēniņa valsti neviens nekad nevar iznīcināt.” (Dan.7:13-14) Un pats Jēzus Marka evaņģēlija 12.nodaļā sarunā ar rakstu mācītājiem attiecinā uz sevi 110.psalma vārdus: “Sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām.” Tādējādi Jēzus paaugstināšanas jēga jau ir samērā skaidri izteikta Vecajā Derībā.

Jaunās Derības tekstā, ko baznīctēvi ir izvēlējušies par Debesbraukšanas dienas sprediķa tekstu, Jēzus debesbraukšanu evaņģēlists Marks apraksta pavisam īsi: “Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts Debesīs un sēž pie Dieva labās rokas.” (Mk.16:19) Marka vārdi gandrīz burtiski tiek atkārtoti Apustuļu ticības apliecībā: “Uzkāpis Debesīs, sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva, labās rokas.” Tā kā Apustuļu ticības apliecība ir Svētās Kristības apliecība, tad jau kopš senbaznīcas laikiem ikvienam, kas vēlas tikt uzņemts baznīcā, ir jāapliecina arī Jēzus debesbraukšanas notikums. No Apustuļu darbu 1.nodaļas mēs uzzinām, ka Jēzus, mācekļiem redzot, pazuda debesīs. Šo aprakstu kristīgā baznīca uzņem pazemīgā lēnprātībā un saprot tā, ka Jēzus redzamā veidā atgriezās pie Dieva tajā godībā, kāda Viņam bija, pirms Viņš bija nācis no Debesīm un cilvēks tapis.

Tas, ka Jēzus ir uzbraucis Debesīs nenozīmē, ka Viņš ir uzlidojis kosmosā, bet gan to, ka Viņš ir atgriezies garīgajās Debesīs pie Dieva. Tas, ka Jēzus sēž pie Dieva labās rokas nozīmē to, ka Viņam pieder visa dievišķā vara un godība. Tas ir skaidri noprotams, piemēram, no Pāvila izteikumiem, ka Jēzus ir “uzkāpis augstāk par visām debesīm, lai visu piepildītu” (Ef.4:10), vai arī “Viņam vajag valdīt, tiekāms Viņš noliek visus ienaidniekus Sev zem kājām.” (1.Kor.15:25) Tātad sēdēt pie Dieva labās rokas nozīmē visu valdīt un piepildīt. Tā kā Jēzus ir uzņemts Debesu godībā arī savā cilvēciskajā dabā, tad Viņš valda un piepilda visu arī ar savu cilvēcisko dabu. Pāvils to labi apraksta Vēstulē efeziešiem, kur viņš raksta, ka Dievs ir uzmodinājis Jēzu no miroņiem un sēdinājis pie savas labās rokas Debesīs “augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām.” (Ef.1:20) Tādējādi debesbraukšana nozīmē, ka krustā sistais un augšāmceltais Kungs valda pār savu baznīcu jau pirms savas otrās atnākšanas.

Apustuļiem tas nozīmēja arī to, ka Jēzus vairs nebūs redzams viņu acīm, taču arī Viņa cilvēciskā daba būs klātesoša baznīcā visur, kur Kristus baznīca pulcēsies dievkalpojumam. Taču šī klātesamība tātad būs nevis redzamā veidā, bet saistīta ar Dieva vārdu tā sludināšanu un izdalīšanu sakramentālā veidā. (Ap.d.2:43) Šajā laikā līdz savai otrajai atnākšanai Jēzus negatavojas pamest savu baznīcu neticīgās pasaules un sātanisko spēku varā. Agrīnā baznīca skaidri saprata, ka Kristus savu dievišķo godību un spēku izmantos viņas aizstāvībai. Un tiklīdz mācekļi devās pasaulē, lai sludinātu Kristus augšāmcelšanos, “Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdus apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Mk.16:20) Uz Kristus gādību un aizsardzību Viņa baznīca var droši cerēt arī vēl divtūkstoš gadus pēc Jēzus Kristus debesbraukšanas. To skaidri apliecina Viņa pēdējie vārdi pirms debesbraukšanas: “Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mt.28:20)