Cilvēks un viņa dvēsele

“Es Tev pateicos, ka esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina.” (Ps.139:14)

Šie kvēlie pateicības vārdi atrodami 139. psalmā, kur mēs lasām par to, kā Dāvids Svētā Gara rosinātā izbrīnā apjauš sevi kā Dieva veidotu un lolotu radījumu. Tādējādi viņš itin kā no jauna ierauga savas attiecības ar Dievu, savu Radītāju, un atklāj daudzas arī mums būtiskas lietas par Dievu un cilvēku. Šī iemesla dēļ 139. psalms ir ļoti piemērots teksts, ko var ņemt par pamatu pārdomām par cilvēku un viņa dvēseli.

Šis jautājums ir vienmēr nodarbinājis cilvēkus, un tie snieguši uz to visai atšķirīgas atbildes. Ja cilvēks nav zinājis Rakstus vai nav uzticējies Svēto Rakstu sacītajam, viņš pavisam dabiski mēģinājis cilvēka būtību apzināt un izteikt ar sava prāta un zinātnes palīdzību.

Mēs šodien dzīvojam ārkārtīgi straujā zinātnes un tehnoloģiju attīstības laikmetā, kas pētniekiem sniedz nebijušas iespējas iedziļināties Dieva radītās pasaules noslēpumos, – tas bieži vien būtiski ietekmē cilvēku uzskatus. Arī uz ticīgajiem dziļu iespaidu atstāj apgalvojumi, ka zinātnieki ir ko atklājuši, izpētījuši vai pierādījuši; nereti tas pat ņem pārsvaru pār Dieva vārda atklāsmi. Daudzu cilvēku apziņā izteikums zinātniski pierādīts nozīmē “patiess”. Vai tas vienmēr ir tā? Diezgan bieži uz kādu zinātnisko atklājumu pamata cilvēki izdara arī pārsteidzīgus secinājumus un rada kādas ideoloģiskas nostādnes, kas ir pretējas Dieva Vārda atklāsmei un būtiski kropļo cilvēku priekšstatus par daudziem svarīgiem jautājumiem, arī par to, kas tad īsti ir cilvēks un viņa dvēsele.

Tas nav tikai kāds teorētisks jautājums; atbildei uz šo jautājumu ir ļoti konkrētas sekas, kas izpaužas cilvēku attieksmē pret citiem cilvēkiem. Aplama atbilde uz šo jautājumu sāpīgi izpaužas daudzās jomās, piemēram, attieksmē pret vēl nedzimušajiem bērniņiem vai smagu slimību skartiem slimniekiem. Neadekvāti priekšstati izraisa arī neadekvātu attieksmi un rīcību.

Vai jūs gribētu, lai pret jums izturas neadekvāti, kad jūs nopietni saslimstat vai nonākat vecuma nespēkā? Vai jūs vēlētos līdzīgos gadījumos neadekvāti izturēties pret citiem? – Ja ne, tad ļoti liela vērība jāpievērš tam, ko Raksti mums Dieva gudrībā atklāj par cilvēku.

Mūsdienās nereti ir sastopams kāds priekšstats, kas rada ļoti praktiskas konsekvences – vārds dvēsele, kas tradicionāli ticis izmantots pašas cilvēka būtības, viņa personības apzīmējumam, šodien bieži tiek uzskatīts par metaforu tiem fizioloģiskajiem procesiem, kas notiek cilvēka smadzenēs. Citiem vārdiem sakot, dvēsele tiek uzskatīta par tādu kā smadzeņu darbības produktu. Līdz ar to pati cilvēcības būtība tiek reducēta uz kādiem psihiskiem un fizioloģiskiem procesiem, un rezultātā veidojas priekšstats, ka psihiskie un fizioloģiskie traucējumi ir arī pašas cilvēka būtības izmaiņas. Tas rada uzskatu: jo mazāk paliek pāri no psihiskās un fizioloģiskās smadzeņu aktivitātes, jo mazāk paliek pāri no cilvēka personas. Cilvēks, kura smadzeņu darbība kādas slimības rezultātā ir būtiski apgrūtināta (piemēram, liegtas kustības vai runas spējas, zudusi atmiņa vai izmainījusies uztvere), vairs netiek uzskatīts par pilnvērtīgu cilvēku.

Šādu uzskatu īpaši sekmējuši evolūcijas teorijas radītie materiālistiskie priekšstati par cilvēka izcelsmi un veidošanos un par dabisko atlasi, kas tika uzskatīta par evolūcijas virzītāju spēku. Šādi evolūcijas teorija īpaši sekmēja tāda pasaules uzskata veidošanos, ka par pilnvērtīgiem var netikt uzskatīti tie cilvēki, kas neatbilst kādam noteiktam standartam.

Daudziem vēl atmiņā ir laiks, kad cilvēki ar iedzimtiem mentāliem un psihiskiem traucējumiem nacionālsociālistiskajā Vācijā tika uzskatīti par nepilnvērtīgiem un tādēļ tika sterilizēti vai iznīcināti. Šajā pašā materiālistiskās evolūcijas teorijā pamatotais priekšstats par cilvēku sekmēja arī zinātniski pamatotu genocīdu pret tā saukto zemāko rasu un tautu pārstāvjiem, ko vācu nacionālsociālisti jau daļēji īstenoja savā zemē un vēlējās īstenot arī visas pasaules mērogā, – lai darītu laimīgu visu cilvēci!

Varētu domāt, ka tas viss ir palicis pagātnē, taču – nebūt ne! Arī šodien mēs ar to sastopamies, tikai tas notiek rafinētākā veidā. Piemēram, ar dažādu analīžu palīdzību tiek mēģināts noskaidrot, vai bērns mātes miesās ir vesels, lai riska gadījumā savlaicīgi varētu no viņa atbrīvoties nonāvējot.

Pat veseli bērni savas attīstības agrīnajā stadijā daudzu valstu likuma priekšā netiek uzskatīti par cilvēciskām personām, un viņus ir atļauts nogalināt abortos; Latvijā netraucēti var nogalināt nedzimušos bērnus līdz 12 nedēļu vecumam. Arī šo likumu veidotāji ir vadījušies no aplamas izpratnes par cilvēka būtību.

Tik tālu no cilvēcības var aiziet tad, kad cilvēks aiziet no Dieva vārda mācības par cilvēku un vadās pēc cilvēka izdomātiem kritērijiem. Arī kristīgi ļaudis, dzīvojot šādu ieskatu un ideoloģiju iespaidotā sabiedrībā, bieži vien ietekmējas no sabiedrības kopējā noskaņojuma un uzskatiem. Minēšu kādu piemēru.

Reiz baznīcā ieradās kāda kristīga kundze, lai sarunātu bēru dievkalpojumu savai mirušajai radiniecei. Kad visas nepieciešamās lietas bija izrunātas, viņa teica par savu nu jau mirušo radinieci: “Es pat nezinu, vai pēdējos savas dzīves gadus tā bija viņa vai ne, jo pēc insulta viņa gulēja uz gultas un nevienu nepazina, brīžiem runāja pilnīgas muļķības. Kādreiz viņa bija ticīgs cilvēks, bet tagad es pat nezinu, ko domāt… No viņas gandrīz nekas nebija palicis pāri.”

Ir gadījies dzirdēt, ka arī ticīgie paši reizēm izsaka bažas par savas dzīves galu – ja nu to nāksies sagaidīt bezsamaņā, tad taču viņi nevarēšot ticēt!

Tie tiešām ir būtiski jautājumi: vai cilvēks, kas atrodas šādā vai līdzīgā stāvoklī, ir vārda pilnā nozīmē cilvēks? Vai viņš šādā stāvoklī būtu uzskatāms par pilnvērtīgu cilvēku, kam jāpievērš pilnvērtīga uzmanība, rūpes un cieņa? Kā ir ar šāda cilvēka dvēseli – vai tā ir pilnvērtīga vai ne? Kā ir ar cilvēka ticību un pestīšanu, kad viņš atrodas šādā stāvoklī? Galu galā – ko par to māca Raksti?