Cilvēk, Tev ir dvēsele

Mana dvēsele ir klusa uz Dievu [Ps.62:2].

Kā dziesma no seniem laikiem, kā viduslaiku glezna, uzgleznota uz zelta pamata, kā atmiņas par bērnu dienām šis brīnumainais, mums tik svešs kļuvušais vārds par dvēseli.

Vai tad arī vēl mūsdienās ir kas tāds kā dvēsele?, …mašīnu, tautsaimniecības cīņas, modes un sporta valdīšanas laikā, …vai tā nav tikai mīļa bērnu atmiņā, kā daža laba cita lieta?

Tas skan tik brīnumaini un savādi – vārdiņš dvēsele, šajā balsu jūklī un troksnī, kas teic paši sevi, šim vārdam ir tik klusa, maiga valoda, ka mēs to vairs gandrīz vai nesadzirdam aiz plosīšanās un ārdīšanās mūsu iekšienē.

Bet tā ir lielākas atbildības un dziļākas nopietnības valoda: tev, cilvēk, ir dvēsele, skaties, ka tu to nepazaudē, ka tu kādu rītu nepamodies no profesionālās un privātās dzīves skurbuma un redzi, ka esi kļuvis iekšēji tukšs …Ieraugi, ka esi bez dvēseles – lapa, ko vējš dzenā un vējo šurpu un turpu; ka esi – vien – notikumu spēļu bumba…

Cilvēk, cieni savu dvēseli, un tas mums jāsaka katrai dvēselei: tā ir dzīvība, ko Dievs mums ir devis, tā ir tas, ko Dievs ir mīlējis pie mums, ko Viņš ir aizskāris no savas mūžības, tā ir mīlestība mūsos un ilgas un svētais nemiers un atbildība un prieks un sāpes, tā ir Dieva elpa ielikta paejošā būtnē.

Cilvēk, tev ir dvēsele.