Ceļabiedri

“Ābrāms ņēma Sāraju, savu sievu, un savu brāļadēlu Latu un .. visas dvēseles, kādas tie Hāranā bija iemantojuši.” [1.Moz.12:5]

Šos Ābrahama ceļabiedrus varam saukt ne tikai par viņa nama saimi, bet arī par svēto Baznīcu, kurā Ābrahams ir augstākais bīskaps un augstais priesteris, kas šiem ļaudīm mācījis par Dieva žēlsirdību, ko Viņš parādīs savā Dēlā, valdīdams un svētīdams vispirms Ābrahama dzimumu, un tad arī visus, kas tam sekos un pievienosies.

Ābrahams sludinājis arī, ka savā laikā Dieva Dēls taps Cilvēks, kas uzkraus sev Dieva dusmību un savas tautas pelnīto lāstu, lai tā kļūtu brīva no visiem grēkiem un izbēgtu arī no mūžīgās nāves soda. Šim Ābrahama sprediķim ir ticējusi gan Sāra, gan Lata sieva un meitas, tāpat arī abu šo namu saimes. Tādēļ visi šie ļaudis ar lielāko prieku sekojuši namatēvam, jo daudz labprātāk gribējuši panest nabadzību, briesmas un dažādus zaudējumus, nekā zaudēt iespēju iemantot tik lielu apsolījumu, no kura tiem pagaidām vēl bija tikai cerība.

Tā Dievs ir mierinājis un iedrošinājis arī pašu Ābrahamu. Jo tā patiesi bija svētība, ka atradušies daži cilvēki, kas kopā ar viņu devušies svešumā – tie bija krietni un dievbijīgi ceļabiedri, kas arī īpaši augstu vērtēja Dieva Vārdu un gribēja tam paklausīt.