Bruņojies ar ieročiem, kas būtu noderīgi cīņā pret velnu

Es labprāt vēlētos, lai ļaudis atkal mācītos patiesi lūgt un nebūtu tik vienaldzīgi un auksti, kļūdami lūgšanā ik dienas jo neveiklāki, ko arī velns grib un visiem spēkiem cenšas panākt. Jo viņš taču jūt, kāds posts un zaudējums viņam rodas, kad kāds pareizi lūdz.

Mums jāzina, ka lūgšanā ir viss mūsu patvērums un drošība. Jo mēs esam pārāk vāji pret velnu pret viņa varu un piekritējiem, kas stājas mums pretī tā, ka tie varētu mūs ar kājām samīt. Tādēļ mums, kristiešiem, jābūt bruņotiem ar tādiem ieročiem, kas būtu noderīgi cīņā pret velnu.

Kā tu domā, kas būtu paveicis kaut ko tik lielu – atvairījis un apslāpējis mūsu ienaidnieku padomus, nodomus, slepkavību un sacelšanos, ar ko velns domāja nomākt mūs un Evaņģēliju, ja mūsu pusē kā dzelzs mūris nebūtu nostājušās dažu dievbijīgu ļaužu lūgšanas? Tad mūsu ienaidniekiem būtu bijis jānoraugās pavisam citā skatā – velns būtu licis visai Vācijai noslīkt savās asinīs. Tagad lai viņi smej un zobojas, bet mēs gan pret viņiem, gan pret velnu būsim pietiekami stipri vienīgi ar lūgšanu, ja tikai cītīgi pie tās turēsimies un nekļūsim kūtri.

Ja vien kāds dievbijīgs kristietis lūdz: “Mīļais Tēvs, Tavs prāts lai notiek,” tad Dievs saka no augšienes: “Jā, mīļais bērns, tā tam jābūt un jānotiek, velnam un visai pasaulei par spīti.”

Tas ir sacīts brīdinājumam un pamācībai, lai mēs vairāk par visu mācītos lūgšanu Mūsu Tēvs apzināties kā lielu dārgumu, augstu vērtētu to un arī lai zinātu īsto atšķirību starp pļāpāšanu un lūgšanu. Jo mēs nebūt nenoraidām lūgšanu, bet neatzīstam bezjēdzīgo kaukšanu un murmināšanu, kā arī pats Kristus noraida un aizliedz garu pļāpāšanu. [Mt.6:7, 23:14]