Briesmīga apsūdzība visiem neticīgajiem

“Drīz pēc tam viņš devās uz pilsētu, sauktu Naine, un kopā ar viņu gāja mācekļi un liels ļaužu pūlis. Kad viņš jau tuvojās pilsētas vārtiem, redzi, iznesa kādu mirušo, mātes vienīgo dēlu, un viņa pati bija atraitne, un līdz ar viņu bija liels pūlis pilsētnieku. Atraitni ieraudzījis, Kungs iežēlojās par viņu un tai sacīja: “Neraudi!” Pienācis klāt, viņš aizskāra zārku; nesēji apstājās, un viņš sacīja: “Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, un Jēzus atdeva viņu mātei. Visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū; Dievs ir uzlūkojis savu tautu.” Šī vēsts par viņu izgāja pa visu Jūdeju un tās apgabalu.” [Lk.7:11-17]

Šī Rakstu vieta visiem neticīgajiem ir kā briesmīga apsūdzība, jo tā izslēdz visus viņu aizbildinājumus par to, kāpēc viņi netic. Kad Kristus uzmodināja šo jaunekli no mirušajiem, Viņš parādīja, ka ir tas, par kuru Viņš sevi pasludināja, proti, ka Viņš ir dzīvā Dieva Dēls. Kad pravieši veica brīnumdarbus, lielākā daļa no viņiem to darīja pēc tam, kad bija piesaukuši Dievu un atsaukušies uz Dieva vai Kristus vārdu, nekad viņi to nedarīja savā vārdā. Bet Kristus teica: „Jaunekli, Es tev saku, celies augšā” [Lk.7:14] Tādējādi Viņš paveica šo brīnumu Savā Vārdā un ar to apzīmogoja šos vārdus: “Es un Tēvs, Mēs esam viens,” [Jņ.10:30] un: “Ticiet Dievam un ticiet Man!” [Jņ.14:1]

Ikvienam, kas ar saviem spēkiem var augšāmcelt mirušo, jābūt patiesajam Dievam un pašai Dzīvībai. Bet pienāks diena, kad Kristus vārdi augšāmcels ne tikai jauno vīrieti no Naines otro reizi, bet arī visus mirušos, kuri guļ savos kapos. Skanēs Dieva trompete, un Kristus sauks: “Jūs mirušie! Celieties augšā! Ir pienācis tiesas laiks! Nāciet, nāciet šurp saņemt savu mūžīgās tiesas spriedumu.” Šie Kristus vārdi caurstrāvos debesis un zemi, pārvietos visas zemes un jūras, satricinās visus kalnus un ielejas, atvērs visus kapus un vienā mirklī novietos visus mirušos Visaugstākā Dieva Dēla, Tā Kunga pār nāvi, ugunīgās sejas priekšā. Viņš būs visas pasaules tiesnesis. Tad pat neticīgie beidzot nobīsies. Kliedzot, viņi veltīgi mēģinās aizbēgt no Viņa vaiga, kuru viņi zaimo. Viņi meklēs nāvi, bet neatradīs, jo būs nonākuši Visuvarenā Dieva rokā.

Lai gan neticīgajam Kristus paveiktā Naines jaunekļa augšāmcelšana ir šausmīga ziņa tai ziņā, kā to tikko apskatījām, tomēr tā ir ļoti mierinoša visiem patiesajiem kristiešiem. Apsveriet, cik lielam, cik varenam jābūt Viņa spēkam, kura priekšā pat nāves spēks ir tikai bezspēcība. Vai tad mums ir pamats baidīties, ka daudzie Kristus ienaidnieki mūsdienās beidzot iznīcinās Viņa Baznīcu? Nepavisam ne. Kristus ir aizsargājis savu Baznīcu līdz šim, un Viņš to darīs arī turpmāk. Viņš izglābs savu godu un apkaunos visus bezspēcīgos, kas dumpojas pret Viņu. Ja mēs kļūstam vāji ticībā, mums tikai garā jāiet uz Naini un jāskatās, kā Kristus tur sagrāba nāvi un to uzvarēja. Tad mēs varam priecāties, ka ticam Pestītājam, kurš ir tik liels, ka tas, ko Viņš saka, tas piepildās un ka, kad Viņš pavēl, miroņi augšāmceļas. Kad kristiešus satrauc viņu grēki, viņi var gūt mierinājumu Naines notikumā. Kas var pārvarēt nāvi, tam arī jābūt Kungam pār grēku. Jo nāve ir grēka alga un grēks ir nāves dzelonis. Šī iemesla dēļ mums ir stingri jāturas pie Jēzus Kristus. Ar Viņu mēs atrodam visu mūsu grēku piedošanu, uzvaru pār visiem mūsu dvēseles ienaidniekiem, tas ir, žēlastību, dzīvību un pestīšanu.

Ja nāve cenšas mūs biedēt, ja mēs raudam pie mūsu tuvinieku kapiem, tad mēs atkal varam meklēt mierinājumu augšāmcelšanās notikumā Nainē. Jēzus Kristus, kurš atraitnes skumju asaras pārvērta prieka asarās, var arī nosusināt mūsu asaras. Un tāpat kā atraitne varēja atkal apskaut savu mīļoto dēlu, tā arī mēs kādreiz ar Kristus brīnumainu spēku varēsim priecīgi apskaut arī visus mūsu tuviniekus, kuri miruši ticībā. Pienāks svētīgais rīts, kad Kristus sacīs visiem savējiem, jaunā zemē un jaunās debesīs: “Neraudiet! Visas bēdas ir beigušās. Es guvu virsroku pār tām jūsu dēļ! Tagad jūs variet mūžīgi priecāties kopā ar Mani, jo vairs jums nebūs jāpiedzīvo nedz šķiršanās, nedz atvadas.”

Visbeidzot, ja mūs ir pārņēmušas izbaiļu domas par mūsu pašu pēdējām stundām, mums savā sirdī jāsatver Kristus vārdi: “Es tev saku, celies augšā!” Pēc šī vārda nāve aizbēga un dzīve atgriezās. Tādā pašā veidā Kristus ir atcēlis mūsu nāvi un atnesis mums dzīvību un nemirstību. Mēs varam gulēt mierīgi, jo Jēzus paliek mūsu vienmēr modrais Glābējs. Kādu dienu mēs pamodīsimies, un tad nāves vairs nebūs, jo pirmās lietas ir pagājušas. Alleluja!