Bērnu Kristība

Šeit rodas jautājums, ar kuru tagad velns caur savu bandu mulsina pasauli: par bērnu kristīšanu un par to, vai bērni arī tic un top pareizi kristīti. Par to mēs sakām īsi: kas vientiesīgs, tas lai noraida jautātāju un sūta pie mācītiem ļaudīm. Bet, ja gribi atbildēt, saki: to, ka bērnu kristīšana ir Kristum tīkama, skaidri apliecina Viņa paša darbi, proti, Dievs dara svētus un ir devis Svēto Garu daudziem no tiem, kuri kristīti bērnībā; tāpat arī mūsu dienās vēl ir daudzi, pie kuriem jūtams, ka tiem ir Svētais Gars – gan viņu dzīves, gan mācības dēļ, tāpat arī mums no Dieva žēlastības dots izskaidrot Rakstus un atzīt Kristu – tas nevar notikt bez Svētā Gara.

Ja Dievam bērnu kristīšana nebūtu pieņemama, Viņš nebūtu devis Svēto Garu nevienam no tiem, kuri tā tikuši kristīti, īsāk sakot, visus daudzos gadus līdz pat šai dienai neviens cilvēks virs zemes nebūtu kļuvis par kristieti. Tā Dievs apstiprina Kristību, dodams savu Svēto Garu, kura klātbūtni skaidri manām pie tādiem ticības tēviem kā Sv. Bernards, Gersons, Huss un citiem, kuri tikuši kristīti bērnībā. Svētā kristīgā baznīca nezudīs līdz pat pasaules galam, tādēļ viņiem ir jāatzīst, ka bērnu Kristība ir Dievam tīkama, jo Dievs nevar nostāties pats pret sevi, nedz atbalstīt melus un blēdību ar savu žēlastību un Svēto Garu. Šis ir pats labākais un spēcīgākais pierādījums vientiesīgiem un neizglītotiem ļaudīm. Jo šis ticības artikuls – “Es ticu uz vienu svētu kristīgu draudzi, svēto biedrību” – mums netiks ne atņemts, nedz atcelts.

Tālāk mēs sakām, ka mūsu galvenā rūpe nav zināt, vai kristāmais tic vai ne; jo tādēļ Kristība nevar kļūt neīsta – te viss atkarīgs no Dieva vārda un pavēles. Tas gan ir mazliet asi teikts, taču pamatots iepriekš sacītajā, proti, ka Kristība nav nekas cits kā ūdens kopā ar Dieva vārdu, tas ir, ja ūdenim klāt ir Dieva vārds, tad Kristība ir pareiza, kaut arī ticības pietrūkst, jo mana ticība nevis rada Kristību, bet saņem to. Tā nu Kristība ir derīga pat tad, ja netop pareizi saņemta vai lietota, jo tā nav atkarīga no mūsu ticības, bet no Dieva vārda.

Jo pat arī, ja šodien nāktu kāds jūds ar viltību un ļauniem nodomiem un mēs to visā nopietnībā kristītu, tad droši varam apgalvot, ka šī Kristība ir patiesa un īsta. Jo šeit ir ūdens kopā ar Dieva vārdu, ja arī kāds to nesaņem, kā piederas, gluži tāpat kā tie, kuri necienīgi nāk pie Sakramenta, tomēr saņem patiesu un īstu Sakramentu arī tad, ja saņēmēji tam netic.

Tādējādi tu redzi, ka pārkristītāju iebildumi nekam neder, jo, kā jau sacīts, kaut arī bērni neticētu, kas tomēr (kā pierādīts) tā nav, arī tad viņu saņemtā Kristība tomēr būtu īsta un nevienu nevajadzētu kristīt vēlreiz; gluži tāpat kā Altāra Sakraments neko nezaudē, ja kāds nāk to saņemt ar ļaunu nodomu. Nebūtu pieļaujams, ka šīs ļaunprātības dēļ viņš tai pašā stundā nāktu vēlreiz, it kā iepriekš nebūtu Sakramentu patiesi saņēmis. Tā būtu vislielākā zaimošana un apkaunojums Sakramentam. Kā gan varam nonākt tik tālu, ka uzskatām Dieva vārdu un Viņa iestādīto kārtību par nepareizu un nederīgu tikai tādēļ, ka mēs to aplam lietojam?

Tādēļ es saku: ja neesi ticējis, tad tici tagad un saki: “Kristība ir bijusi īsta, bet es diemžēl neesmu to pareizi saņēmis.” Arī man pašam un visiem, kuri saņēmuši Kristību, Dieva priekšā jāatzīst: “Es nāku savā un arī citu ticībā, taču nevaru paļauties uz to, ka pats ticu un daudzi aizlūdz par mani; bet es paļaujos uz Tavu vārdu un pavēli.” Gluži tāpat eju pie Sakramenta, paļaudamies ne uz savu ticību, bet gan – uz Kristus vārdu. Vai esmu stiprs vai vājš – to atstāju Dieva ziņā, bet es zinu, ka Viņš mani aicina nākt, ēst un dzert, dāvādams savu miesu un asinis, kuras nevar mani nedz pievilt, nedz maldināt.

Tāpat darām ar bērnu kristīšanu; mēs nesam bērnu kristīt, domādami un cerēdami, ka viņš tic, un lūdzam, lai Dievs dod viņam ticību, taču kristījam ne paļāvībā uz šo ticību, bet tādēļ, ka Dievs ir pavēlējis to darīt. Kādēļ tā? Tādēļ ka mēs zinām, – Dievs nemelo; es, mans tuvākais un visi cilvēki – mēs varam maldīties un maldināt, turpretī Dieva vārds nevar maldināt.

Tādēļ pārdroši un neprātīgi ir tie, kas spriež: kur ticība nav patiesa, tur arī Kristība nevar būt īsta. Tas ir gluži kā secināt: ja es neticu, tad arī Kristum nav nekādas nozīmes; vai arī: ja es neesmu paklausīgs, tad tēvs, māte un valdība nav nekas. Vai tad pareizs ir secinājums: ja kāds nedara to, kas viņam jādara, tad arī darbs pats par sevi nav nekam derīgs? Mīļie, mums jāspriež gluži otrādi: Kristība tieši tādēļ ir vērtīga un īsta, ka to iespējams nepareizi saņemt. Jo, ja tā pati par sevi nebūtu patiesa, tad taču neviens nevarētu to nepareizi lietot, nedz grēkot pret to. Tas ir, Abusus non tollit, sed confirmat substantiam, kas nozīmē – ļaunprātīga izmantošana neatceļ būtību, bet gan apstiprina to. Jo zelts paliek zelts arī tad, ja netikla meiča to nēsā līdz ar saviem grēkiem un kaunu.

Tādēļ atzīsim, ka Kristība arvien paliek patiesa un saglabā visu savu būtību, lai arī tiktu kristīts cilvēks, kas nemaz netic. Jo Dieva kārtību un Viņa vārdu cilvēki nevar mainīt, nedz darīt nepastāvīgu. Turpretī jūsmotāji gari ir tik apstulboti, ka neredz Dieva vārdu un pavēli, Kristībā nesaskatīdami neko vairāk kā ūdeni no strauta un mācītājā tikai otru cilvēku; ja nu tie neredz ticību un paklausību, viņi spriež, ka arī Kristība pati par sevi ir nederīga. Tas ir slepenais dumpinieks velns, kas labprāt vēlētos garīgajai valdībai noraut kroni, lai samīdītu to zem savām kājām, turklāt sagrozītu un izpostītu mums visus Dieva darbus un kārtību. Tādēļ mums jābūt modriem un apbruņotiem, lai neļaujam sevi nedz novērst, nedz aizvilināt no Dieva vārda un nepieļaujam, ka Kristība kļūtu tikai par zīmi vien, kā sapņo jūsmotāji.

Visbeidzot, mums jāzina, ko Kristība nozīmē un kādēļ Dievs Sakramentam, caur kuru topam uzņemti kristietībā, iedibinājis tieši šādu ārēju zīmi un ceremoniju. Šis darbs jeb ceremonija ir tā, ka kristāmais trīsreiz tiek pagremdēts, lai ūdens pilnīgi apņemtu viņu, un pēc tam atkal izņemts no ūdens. Šīs divas lietas – pagremdēšana ūdenī un izņemšana no tā – norāda uz Kristības spēku un veikumu, kas ir vecā Ādama nonāvēšana un pēc tam – jaunā cilvēka augšāmcelšanās. Gan vienam, gan otram jānotiek mūsos visu šīs dzīves laiku. Tādējādi kristīga dzīve nav nekas cits kā Kristība, kas, reiz iesākusies, turpinās dienu no dienas. Jo nemitīgi, ik dienas no mums jātop izmēztam visam, kas piemīt vecajam Ādamam un jāparādās tam, kas piemīt jaunajam cilvēkam. Kas tad ir vecais cilvēks? Viņš mūsos iedzimis no Ādama – nikns, naidīgs, skaudīgs, nešķīsts, skops, slinks, augstprātīgs, jā, arī neticīgs, ar visiem grēkiem apkrauts, viņa dabā nav nekā laba. Kad nu mēs nākam Kristus valstībā, šim vecajam cilvēkam ik dienas jāiet mazumā, ka topam arvien miermīlīgāki, pacietīgāki, lēnprātīgāki, arvien vairāk atmetam savu skopumu, slinkumu, naidu, skaudību, augstprātību.

Tāda ir pareiza Kristības lietošana kristiešu vidū, kuras zīme ir ūdens Kristība. Kur tā nenotiek, kur vecajam cilvēkam netiek uzlikti iemaukti, un tas kļūst arvien stiprāks, – tur Kristība netiek lietota, bet, gluži otrādi, notiek cīņa pret Kristību. Jo tie, kuri nav Kristū, nespēj darīt neko citu, kā vien – kļūt ļaunāki dienu no dienas, kā šī patiesība izteikta sakāmvārdā: “Aug buciņš, aug radziņi.” Ja kāds pirms gada bijis augstprātīgs un skops, tad šodien viņš jau ir daudz lepnāks un daudz skopāks; katrs netikums kopš jaunības aug līdz ar cilvēku un arvien vēršas plašumā. Bērnam vēl nav īpašu netikumu; taču pieaugot viņš kļūst nešķīsts un netikls; vīra gados arvien vairāk parādās īstie grēki un trūkumi. Tādēļ vecais cilvēks neatturami parāda savu dabu, kur tas caur Kristības spēku netiek apturēts un savaldīts; turpretī pie tiem, kuri kļuvuši kristieši, vecais Ādams dienu no dienas iet mazumā, līdz beidzot iznīkst pavisam. Tas nozīmē patiesi tikt pagremdētam Kristībā un ik dienas atkal iznākt no tās. Tātad šī ārējā zīme iedibināta nevien tādēļ, lai spēcīgi darbotos, bet arī kā zīme. Kur klāt nāk ticība ar saviem augļiem, tur šī Kristības ārējā zīme nav zīme vien, bet reizē (miesas nonāvēšanas) darbs. Bet, kur ticības nav, tā paliek tikai neauglīga zīme.

Te nu tu redzi, ka Kristība ar savu spēku un nozīmi ietver arī trešo Sakramentu, kas tiek saukts par grēku nožēlu; arī tas savā būtībā nav nekas cits kā Kristība, jo – vai gan grēku nožēla nozīmē ko citu, kā visā nopietnībā uzbrukt vecajam cilvēkam, savaldīt to un ieiet jaunā dzīvē? Tādēļ, dzīvodams grēku nožēlā, tu dzīvo Kristībā, kura nevien pasludina, bet arī rada, iesāk un prasa šādu dzīvi, jo Kristībā top dota žēlastība, Gars un spēks apvaldīt veco cilvēku, lai jaunais parādītos un taptu stiprs.

Tādēļ Kristība arvien paliek spēkā, pat ja arī kāds atkrīt un grēko, tomēr arvien vēl ir iespējams savaldīt veco cilvēku. Taču nav vajadzīgs vēlreiz apliet mūs ar ūdeni, jo arī tad, ja mūs simtreiz pagremdētu ūdenī, tā tomēr nav vairāk kā viena Kristība, kuras darbs mūsos turpinās un paliek. Tādā kārtā grēku nožēla nav nekas cits kā atgriešanās pie Kristības un tuvošanās Kristībai, ka atkārtojam un turpinām to, kas iepriekš iesākts un tomēr atstāts.

To saku tādēļ, lai novērstu domu, kas tik ilgu laiku mūs jau maldinājusi, proti – ka Kristība beidzas ar Kristības brīdi un, ja pēc tās mēs atkal krītam grēkā, tad tā mums vairs nepalīdz. Šādi Kristība tiek uzskatīta tikai kā vienreiz paveikts darbs. Tik tālu esam nonākuši tādēļ, ka arī Sv. Hieronīms rakstījis: “Grēku nožēlošana ir dēlis, ar kuru mums jāizpeld krastā, kad salūzis kuģis, kurā bijām iekāpuši, kad pirmoreiz ienācām kristietībā”. Līdz ar to tiek atņemta Kristības lietošanas iespēja, un Kristība mums vairs nevar būt noderīga. Tas nav pareizi sacīts vai arī nav pareizi saprasts. Kuģis nevar salūzt, jo tas (kā jau sacīts) ir Dieva iestādījums, nevis mūsu lieta. Bet var gan notikt tā, ka mēs paslīdam un izkrītam no tā; ja nu kāds ir izkritis, lai raugās, kā atkal kuģim piepeldēt un pieķerties, līdz nokļūst atpakaļ uz šā kuģa.

Tā redzam, cik brīnišķīga lieta ir Kristība, kura atraisa mūs no velna varas un dara par Dieva īpašumu, apslāpē un atņem grēkus, dienu no dienas stiprina jauno cilvēku; tā turpina savu darbu un paliek, līdz no šīs nožēlojamās dzīves nonāksim mūžīgā godībā.

Tādēļ ikviens lai uzlūko Kristību kā ikdienas drānas, kurās viņam vienmēr jāstaigā, lai arvien uzturētu ticību līdz ar tās augļiem, nomāktu veco cilvēku un pieaugtu jaunajā. Ja gribam būt kristieši, mums jāliek lietā šis Dieva darbs, caur kuru esam kļuvuši kristieši; bet – ja kāds atkrīt, lai atgriežas. Jo kā Kristus, žēlastības tronis, mūs neatstumj un neliedz atkal nākt pie Viņa, kaut arī grēkojam, tāpat arī mums paliek Viņa dāvana un dārgums. Kristībā reiz esam saņēmuši grēku piedošanu, un tā mums paliek ik dienas, kamēr dzīvojam, tas ir, nesam veco cilvēku uz saviem pleciem.